kartaga


	tik tālu tik prom tik viegli pa pelniem, pa pelniem bij staigāt nezinot, ka tajos slēpjas ogles tik viegli caur uguni, tik viegli bij staigāt nezinot, ka neēsam nemirstīgi mūsu pelniem būtu jāguļ tik viegli kā ūdens guļ pulksteņmeistara rokās mūsu pelniem būtu jāguļ tik viegli, bet tie elpo asaru gaisu un tu redzi kā es cenšos, tu redzi kā es cenšos atgriezt savus histēriski laimīgos sapņus tu redzi kā es cenšos, tu redzi kā es cenšos atrast savām domām jaunas galvas un rokas un tu redzi kā es skrienu, tu redzi kā es skrienu pakaļ vilcienam, kas aizved visas atbildes prom tu redzi kā es skrienu, tu redzi kā es skrienu tik tālu tik prom, tik tālu tik prom................... zvērs izjūtu izsalcis zvērs blandās galvā, skumjām acīm veroties manās kā logos, pa kuriem var pasauli redzēt, līdz aizkrīt slēģi un iestājas nakts zvērs brīnās un pēta slīdošas ainas krāsaini attēli ieslīd viņā krāsainas bildes uz pelēka fona līdz aizkrīt slēģi un iestājas nakts zvērs šonakt ilgi murgos vārtās, pārāk daudz iespaidu bijis viņā, pārāk daudz galvu uz pelēka fona, kurās guļ miruši, miruši, miruši zvēri bēniņbērni es skatos netīru bērnu dzīvespriecīgās spēlēs bēniņos, putekļu netīrā gaismā gumijas bumbiņa lēkā un es atcerējos tavus vārdus, kas ironiski man jautāja kādreiz, vai tiešām es gribu būt cilvēks, ja cilvēks ir tas, kas spēj novilkt sev ādu bet es padomāju un teicu : nē , jo gribas vēl kaut ko sajust bez prāta, šos bēniņu pustumsas putekļus skaistos un bērnu smaidus sejās bālās jo vēl man ir acis, vēl protu es redzēt ko vēlos bailes es atkal esmu šeit atkal šīs sienas ir nepazīstamas šīs telpas kāpēc es esmu šeit ? un atkal klusums, atkal klusums un šīs fobijas kāpēc es esmu šeit ? šīs tūkstoš acis apkārt manai galvai skatās iekšā manās acīs skatās iekšā manā galvā šīs tūkstoš rokas apkārt manai galvai es neatceros vairs neko, man jābēg prom es eju prom, aiz manis paliek nepazīstams nams ir nepazīstamas šīs ēkas kāpēc es esmu šeit ? es negribu to zināt spēks ir manī un es eju prom dzidrs gaiss tumšs ceļš asfaltā iekausēts ceļa galā nespodra gaisma ceļa galā mans mērķis nams šķietami atvērtām durvīm namam apkārt ir neredzama siena kuru cēlušas neredzamas rokas mans skatiens tiek cauri viegli tomēr nepārvarams smagums plecos rokas kā satrakots pūlis laužas iekšā manī meklējot telpu sīm pūlim vajadzīgs mans spēks mana asiņu elpa es nelaižu sevī šīs rokas man vajadzīgs dzidrs gaiss man jāizlaužas man vajadzīgs dzidrs gaiss sveces ko tu šeit dari, muļķi, ko tu gribi šeit atrast, ko tev vajag no mums, no trauslām drebošām liesmām bet mēs dosim tev atbildes, ļausim tev redzēt, to, ko bez mums vairs neredz neviens uz īsu brīdi tu būsi lepns, kad mūsu vairs nebūs, tu būsi lieks un tad būs citas liesmas, kas dedzinās tevi kā tuksneša saule bēdz ātrāk projām no mums bēdz ātrāk projām no šejienes, muļķi bet tu kā piekalts skaties trauslās drebošās svecēs ja vien tu zinātu to, ka sen vairs neēsi pirmais tad tu jautātu mums ko citu bet tu jau negribi redzēt, to, kas ir tuvāks par mums, to, kas ir tuvāks par visu, par visu zombi tie bijām mēs, kas bēga prom no zombju acīm un uzpildes bākām caur pritonu durvīm, starp mauķeļu kājām, balansējot starp aku un purvu, griežot vēnas vannas istabās, griežot vadus un kabeļus galvās, tinoties dūmos kā lecīgās šallēs, kliedzot pēc padirstām ilūzijām bet atpakaļ atgriezušies mēs redzam, there comes the new hero, zombi ! vidusskolās audzēts, ielās izejot, viņš slīpējas, viņš pilnveidojas, zombi ! un es redzu spoguļu lauskas pie fabrikām, kurās tiek ražoti zombi ! ugunsdeja pielekt kājās, sākt griezties kā vilciņam bez prāta un apstājas, arvien ātrāk un ātrāk ķermeni pārņemot liesmām kā ziemeļu vējam pa pasauli drāzties un aizdedzināt visu, kas deg, ieraut visus šai ugunsdejā un ārprāta acīm vērot kā sadeg viss kas ir bijis un būs, kā pārvēršas pelnos atmiņas, cerības, beidzot atbrīvoties no tām un gaviļu saucieniem mesties liesmās, dejot šo ārprāta ugunsdeju ! spoguļistaba un tā nu mēs visi esam šeit, bez logiem, bez durvīm, bet neskaidri redzot viens otru mēs tveram viens otra rokas un pūlamies ieraudzīt acis acis, kas novēršas bailēs dīvainā kamolā mēs veļamies baidoties viens otra, sitoties pret sienām, ķerot kur pagadās un bailes pārvēršas šais bailēs es ķeru un situ mēs ķeram un sitam un plēšam un raujam līdz izrādās, ka sienas visapkārt ir spoguļi cik vienkārši, cik nožēlojami kaifs par esamību nebūt neattaisnojas es satieku savas domas pavisam svešās acīs žurkas dzīvo neapzinādamās, ka ir žurkas mēs apzinamies, ka esam cilvēki tomēr nedzīvojam cik vienkārši, cik nožēlojami kam vajag miegā man liekas, ka nespēšu aizbēgt no miega sapnī man liekas, ka sajaukšu sevi ar sapni ieraugot jūtas es zinu, ka nevēlos mīlēt sajūtot sāpes es uztveru nervus kā dzīvi un reizēm uznāk tik paniskas bailes no piepildītu darbdienu gūsta ka gribas iekosties savās kājās, kas atdod zemei manu spēku ieraugot spogulī sevi, es aizmirstu, ko esmu gribējis saprast ieraugot spogulī sevi, es saprotu, ko esmu gribējis aizmirst un rīta saule iespīd sejā savus žilbinošos laimes starus laužoties iekšā caur aizvērtiem slēdžiem un nejautājot, vai baigi vajag apkopēju armāda dodas savās gaitās un spaiņi grab kā tukšas galvas bet es grabinu galvu kā tukšās ādas un zinu, ka stulbi ir jautāt - kam vajag šis mirklis ir mans bērni uz ielas rotaļājas vīrs blakus zālāju pļauj miers nesatricināms mans skatiens pa logu ielīst, ielīst šai mirklī šis vientuļais fotogrāfs tver mirkli vēl nebijušu un reizē apriebušos tā apriebušos šis mirklis ir mans pasaule apstājusies šis mirklis ir mans elpa aptrūkusies es to glāstu kā sievietes miesu es varu to atstāt vai nogalināt vai palaist vaļā, ļaut pārvērsties tukšumā kuru neredz neviens kuru neredz neviens bet stulbais radio turpina spēlēt atnāc rīt vai tu gribi zināt kā man šobrīd iet ja tu esi brīva, atnāc paskaties kā man klājas šajā vietā, kā man iet es uz vietas stāvu, es uz vietas iet vai tu redzēt spēj kā manas acis raud kājas tā kā stabi, tikai telefona vadu nav tā es stāvu šajā vietā, oāzē man iet labi iet uz vietas, kā pēc nē skatos nāk, skatos nāk - neko, nekas, neko, nekas bet tas pienāk, vēlas mani apraudzīt šodien vajadzīgs man miers, es lūdzu, atnāc rīt es ēdu laiku es ēdu laiku blenžot sienā ļaujot aiziet domām bez satura guļot pret sienu aizvērtām acīm jūtot ka tajās nav ieteicams skatīties es smejos un smiekli skan kā jau pieradināti pie vilšanās gaidām es cenšos aizmirst kāpēc pastāv ēnas bet tad es atveru vaļā durvis un pasaku savus vārdus un ierokos dziļi zemē un atkal brokastīs ēdu laiku tauriņš janvāra vidū manā istabā pamodās tauriņš izpleta krāsainos spārniņus un pacēlās gaisā divreiz aplidoja ap istabu, kādu stundu sitās pret lampu un nolaidies nopūtās - tad redz kāda ir dzīve ēnas virs galvas virs ceļa virs jumtiem bij zvaigznes bez malas bez gala bez skaita bez jēgas es gāju es klusēju es centos aizmirst gan laiku gan vietu gan draugus gan sevi bet ēnas ēnas gāja man garām ēnas ēnas ierindā garā pa vienai vienādas līkas klusas un aukstas man bija ko teikt viņām visām es klusēju bailēs bailēs ka ēnas sāks runāt jo viņas runātu balsīs vienādu klusu un aukstu ēnu balsīs uz galerām teātri bij tukši un veikali un kafejnīcas uz ielām neredzēja nevienu jo visi bij krastmalā un lūdzās uz ceļiem lai piekaļ viņus pie galeru airiem viņi turēja rokās savus nogrieztos locekļus kā biļetes uz vietu uz vietu pie airiem sirēnu sala sieniet mani pie masta kad brauksim garām sirēnu salai sieniet trīskāršām virvēm un bāziet vati man ausīs kad brauksim garām sirēnu salai kad brauksim garām viņu pretīgi skaistajām balsīm es kliegšu skāļāk par viņām es kliegšu skaļāk par pēkamu sieviešu glaimiem es kliegšu skaļāk par viņām es kliegšu skaļāk ! manekeni pie izsistiem skatlogiem viņi stāvēja izkāpuši no putekļu apmātās mūžības viņi rāva krāsainās drānas no saviem gumijas augumiem un viņu nedzīvās lūpas pavērās čukstam - atdodiet mums mūsu dievu uz debesīm skursteņi debesīs stobri debesīs - uz debesīm mūsu dūmi virs mākoņiem mūsu raķetes izplatījumā un iztukšotiem sēkliniekiem - uz debesīm tuvāk tukšumam tuvāk karstumam gravitācija neļauj būt dzērušam gravitācija neļauj, gravitācija neļauj tuvāk pie enģeļiem tuvāk pie arfām skaistām melodijām 10 000 000 10 000 000 mīnu Afganistānas zemē 10 000 000 mīnu manā galvā Edgars Šubrovskis / Andžons