SestDiena 14.07.2017
Satori 05.07.2017
Mūzikas saule 03.2014
Diena 23.01.2012
Julita Kluša 19.12.2011
Cita mūzika 15.12..2011
Mūzikas saule Nr4 08.2007
Una 07.2007
Diena
21.06.2007
Delfi 21.05.2007
Mikseris.lv 09.04.2004
Delfi
19.03.2004
Diena
12.03.2004
NRA 12.03.2004
Torņa laiks Nr.3
jūnijs 2003
Diena 28.03.2003
... atver acis ieklausies Nr2
03.02
Kurzemes radio albūmu apskats 12.01
Mūzikas Saule 12.2001
Apollo 29.10.2001
Diena 26.10.2001
NRA 26.10.2001
Apollo 22.12.2000
Vakara Ziņas 17.06.1998
Malaya Zemlya, 31.02.1998
Diena
06.02.1998
Diena
09.05.1997
Diena 19.11.1996


Baložtēva dziesmu grāmata
Uldis Rudaks, SestDiena, 14.07.2017

Positivus festivāla šī gada programmu ievadīs Latvijas underground veterāni – grupa Baložu pilni pagalmi, kas tikko izdevusi savu vienpadsmito albumu Visi savējie. Melodijas grupas līderim Mārim Švernam nav jāsacer – tās viņa galvā skan visu laiku

Nekad neesmu juties kā rokmuzikants. Piemēram, neesmu mācējis un nemāku joprojām iedīdīties tā, lai rastos savs skatuvsolis. Uz skatuves jūtos kā apmaldījies, ne tur iegājis. Mans vienīgais glābiņš tur ir publikas vienmēr esošā labvēlība. Bez tās es būtu pazudis, saka grupas Baložu pilni pagalmi (BPP) dziesmu autors, ritma ģitārists un dziedātājs Māris Šverns (49). Nesen kāds viņu esot nosaucis par Baložtēvu. Diezgan loģiski, bet viņam tas uzreiz saistoties ar Krišjāni Valdemāru, no kura vārdā nosauktās Rīgas ielas pavisam netālu esam tikušies, lai Kronvalda parkā uz soliņa netālu no pērtiķa skafandrā parunātos par grupu BPP.

Jā, sirma bārda Mārim, tāpat kā Valdemāram, jau ir. 1994. gadā dibinātās grupas pacietīgākais un tāpēc otrs mūžīgais dalībnieks, bundzinieks Uldis Gedra (45), to dzen nost, un sirmumu neredz, bet pirms septiņiem gadiem klāt nākušais basģitārists Klāvs Lauls (27) vēl ir par jaunu, lai būtu sirmbārdis. Nu jau kādu laiku BPP, kurā ilgi spēlēja pieci cilvēki, tāpat kā pašos pirmsākumos atkal ir trio. Šādu trijskani par, iespējams, vislabāko Šverna dziesmu izpildītājsastāva versiju nesenā Radio NABA intervijā raidījumā Zibens pa dibenu nosauca arī pirmais grupas basģitārists Juris Mežeckis, kurš tagad ir ska grupas Voiceks Voiska dziedātājs un līderis.

«Kad palikām trijatā, jau pirmajā mēģinājumā bija skaidrs, ka tas, kā Klāvs spēlē basģitāru (ar solo elementiem – aut.), liek viņu izvilkt priekšplānā un likt uz tās uzsvaru, un pie tā mēs pieturamies. Tas aranžiju dara interesantāku, un viņa redzējums, ja arī nav tāds pats kā manējais, nenokauj dziesmas. Klāvs arī izvēlas, ko mēs tagad spēlējam koncertos, – es un Uldis lielākoties ieklausāmies tajā, ko viņš iesaka,» par jaunākā kolēģa ienākšanu grupā stāsta Baložtēvs Māris nedēļu pirms viņu otrā koncerta Positivus festivālā Salacgrīvā.

Otra istaba melodijām

Savu melodiju sacerēšanu Māris apraksta kā dzīvošanu divistabu dzīvoklī, kur vienā istabā viņš uzturas pats, bet otrā nepārtraukti kaut kas skan. Durvis ir visu laiku puspavērtas. Saklausījis tur kaut ko, kas varētu pārtapt dziesmā, Māris dodas uz otro istabu, sāk ķert tur lidojošās vai pa sienām, griestiem, grīdu rāpojošās melodijas un pierakstīt. Ne gluži notīs, bet atmiņā, kaut gan agrā bērnībā pie viņa nākusi uz mājām klavierskolotāja un bijis jālasa nošu raksts, ko Māris pratis, bet tik un tā parasti spēlējis no galvas, nevis lasījis melodijas no lapas. Skolotāja vienmēr bikstījusi: lasi! Māris bijis spītīgs un to nedarījis. Drīz vien zēna skološanai arī atmests ar roku, kaut arī divas dziesmiņas viņš toreiz esot sacerējis. Vienai no tām bijis nosaukums Zaķīši, kā jau tas sešgadīgam labi audzinātam bērnam pienākas, un to viņš Ziemassvētkos pie eglītes izpildījis savai mammai, kura bija dziedāšanas skolotāja, un viņas draudzenēm.

Klāvs piebilst, ka vēl ir jāatšķir, vai saklausītā melodija ir paša galvā radusies vai kaut kur pa ausu galam dzirdēta. «Tā esot bijis ar Yesterday. Pols Makartnijs no rīta pamodies, aizgājis ar to pie kolēģiem un prasījis, vai viņi to nav kaut kur dzirdējuši. Tie teikuši: nē. Nu tad taisām augšā! Man pašam ir tā bijis. Piesēžos pie klavierēm, kaut ko sāku spēlēt, un liekas baigi forši, bet pēc kādām trim dienām tu saproti, ka tāda dziesma jau ir,» saka Klāvs, un Māris atzīst – pēc jaunākā albuma iznākšanas viņam cilvēki sakot, ka saklausot tur kaut ko pazīstamu: «Tur ir vismaz divas dziesmas, kurās esmu reāli iespaidojies, bet Vijolīte (Māra dzīvesbiedre) saka, ka esot vairāk. Sadzirdot to un sadzirdot šito.» Savukārt Klāvs piebilst, ka reizēm neesot saklausījis nekādas līdzības ar kādu dziesmu, ko Baložtēvs nosaucis par savu iedvesmas avotu, to rakstot.

Stāsts par divām istabām Mārim pašam ir tā iepaticies, ka viņš to jau stāstījis intervijā ar Robertu Buividu Latvijas Radio 2. Toreiz viņam arī radies savas auditorijas raksturojums: BPP esot tāda īpaša klausītāju vecuma grupa – no 15 līdz 55 gadiem. Un tā patiešām ir – pa priekšu lēkā tīņu vecuma meitenes, kuras vēl nebija dzimušas, kad BPP jau spēlēja, un aizmugurē koncertu ar atzinību vēro cienījama vecuma cilvēki. Populārākās dziesmas ir Vēstules, Mans zirgs un Mans lielais rakstāmgalds – pēc tām cilvēki koncertos sauc vienmēr, bet Mārim kopā ir aptuveni divsimt piecdesmit dziesmu, ko spēlēt, un aizvien rodas kaut kas jauns. Dziesmu teksti rodoties pēc tam, un tas esot diezgan komplicēts process – svarīgi, lai tekstā ir ne vien melodijai draudzīga zilbe un patskanis, bet arī līdzskanis. Reizēm izdevies atrast citu autoru dzejoļus, kas bijuši piemēroti jau gatavām melodijām, – grupas pirmsākumos tie bijuši Ulda Bērziņa un Pētera Brūvera atdzejoti turku dzejnieku panti no krājuma Baložu pilni pagalmi, kura vārdā nosaukta arī grupa. Vēlāk – Ievas Rozes dzejoļi.

Tā gan neesot, ka Māris atrod dzejoli un tam uzraksta melodiju – tā varot darīt Imants Kalniņš un Juris Kulakovs, kuri ir komponisti, bet Māris sevi dēvē par dziesmdari. Deviņdesmitajos, mūziķu apvienības Tornis aktīvākajos laikos, kad pagrīdes mūziķu mītnes vieta, mēģinājumu telpa un studija bija Asītes ielas ūdenstornī Pārdaugavā, kur ierakstīti arī pirmie BPP albumi, Māris tika dēvēts par Torņa hitu fabriku.

Citādi būtu demisionējis

Kad pirms dažiem gadiem intervēju Māri žurnālam Mūzikas Saule, minētais stāsts par divām istabām vēl nebija izdomāts, bet viņš atcerējās pašu sākumu, kad kādā ceturtajā klasē dabūjis čupiņu ar ārzemju platēm un sācis to bagātību katru dienu klausīties. «Tad vienu vakaru es apgūlos gultā un pēkšņi pirms iemigšanas sajutu, ka man viss galvā skan. Kaut kādi savi meldiņi. Es skaidri atceros to vakaru – tas bija kaut kāds decembris vai janvāris,» toreiz, raksturojot šādu savu stāvokli par diezgan šizofrēnisku, stāstīja Māris, un, arī nupat tiekoties, viņš pieļāva, ka to varētu saukt par slimību. Iespējams, cilvēkam, kuram nav ne mazākās vēlēšanās rakstīt dziesmas, visas šīs skaņas traucētu koncentrēties grāmatvedības uzskaites vai ķirurģiskas operācijas veikšanai un no tā visa patiešām varētu arī sajukt prātā.

Bet Māris kā savus ikdienas pamatdarbus parasti izvēlējies tādus, kur nav daudz jākoncentrējas vai jādomā, un ir pateicīgs par šo sev doto dāvanu.

«No vienpadsmit gadu vecuma divdesmit četras stundas diennaktī nepārtraukti dzirdu dažādas melodijas un nekad neesmu zinājis, kāpēc Dievs man, cilvēkam ar tādu patumšu attieksmi pret sevi un citiem (arī Dievu), ir dāvājis šo gaišo nepieciešamību veidot savas dziesmas. Varbūt bez tās es jau sen būtu demisionējis un pazudis bez vēsts?» par citu iespējamo savas dzīves versiju spriež Māris. Viņš neslēpj, ka savulaik daudz aizrāvies ar alkohola lietošanu, kas likusi atcelt arī vienu otru koncertu, bet tagad dzīvo skaidrā. Vai tas nekļūst traucējoši radošajai darbībai, kad pats sev ar laiku, kad paģiras beigušās, liecies tik pareizs un pašpārliecināts, ka samazinās paškritika? Māris atzīst, ka kaut ko tādu jūtot gan no rīta līdz vakaram un tas esot neizbēgami, bet, savulaik izejot visiem elles lokiem cauri, radušās šādas tādas domas, kas noderējušas dziesmu tekstos. Klāvs piebilst, ka ne jau tikai sliktas lietas var piesiet alkoholam – ja viņš nebūtu kādā vakarā iedzēris vīnu, droši vien nebūtu aizrakstījis Uldim, kurš ir arī viens no Radio NABA vadītājiem, ka vēlas veidot raidījumu Ožamais spirts. Tur viesus iztaujā par viņu dzīvē svarīgām dziesmām.

Tīņa gados, mācoties Rīgas Poligrāfijas arodskolā kopā ar Raimondu Lagimovu (tagad pazīstams kā grupas Inokentijs Mārpls līderis Dambis), atklājuši, ka līdzīgā veidā tās melodijas nepārtraukti skan abiem. Tāpēc reiz alus kastes vietā nopirkuši ģitāras un sākuši tās mācīties spēlēt. Grupai tika dots nosaukums Aklā zarna. Ierakstījuši kādas desmit dziesmas, bet lente ar tām sen kaut kur pazudusi. Kad vēlāk grupa pārtapa par Inokentiju Mārplu, Māris kādu laiku tur vēl spēlēja, bet tad pārtrauca, jo dzīvē radās citas prioritātes. Bet dziesmas turpināja galvā skanēt, un Māris ierakstīja tās savā magnetofonā. Kā pats tagad saka, rakstīja atvilktnei, bet tautā ar tām negāja. Nesen Māris saviem draugiem uzdāvināja izlasi no saviem senajiem ierakstiem, ko grupas biedrs Uldis savulaik bija saglābis, pārrakstot no vecām lentēm paša īpaši noformētos diskos. Tur ir dažas pērles, kas koncertos nekad nav spēlētas, bet noteikti būtu restaurējamas. Māris saka, ka viņiem ar Uldi jau sāk patikt parakņāties pagātnē, taču, ja galvā vēl skan arī jaunas melodijas, gribas realizēt tās.

Divpadsmit datorvēstuļu

«Albums Visi savējie ir izveidots no dažādos laikos tapušām, ļoti subjektīvām un manis nodiktētām divpadsmit datorvēstulēm visiem draugiem, tās pierakstīja, rediģēja, cenzēja, papildināja un uzlaboja Uldis ar Klāvu. Lielākā daļa šī «rakstu darba (diktāta)», apvienojot spēkus ar Pēteri Pāsu, tika materializēta studijā Marts. Manuprāt, šīs divpadsmit dziesmas vislabāk pazīstu tieši es. Apgalvoju, ka nekad vēl BPP ieraksti nav bijuši tik tuvu desmitniekam. Ir šī priecīgā, visaptverošā padarītā darba sajūta. Un tāpēc mierīgu sirdi varu tām dot beztermiņa garantijas laiku, labi apzinoties, ka ne mazums lietotāju šo izdevību nesteigs izmantot, jo, kā smejies (vai nesmejies), pieradumam liels spēks. Bet varbūt man nav taisnība? Godīgi, man žēl to aicināto, kuriem šīs divpadsmit dziesmas bradā ausis, gara možumu un vispār visu skaisto un labo viņos. Viņi tik drīz vien neieradīsies. Bet man ir visādi maigas jūtas attiecībā pret tiem, kuri atnāca un šajā svētku mielastā ir kopā ar mums, – Uldi, Klāvu un Māri. Paldies, draugi!» Māris nolasa sagatavoto vētījumu par jauno albumu, kas viņam licies svarīgi, saņemot vēstuli no kāda sava sena drauga, kurš rakstījis, ka jaunajā albumā esot jūtama Māra iekšējā nesakārtotība plus moralizēšana un viņš esot ļoti bīstami pietuvojies Kasparam Dimiteram.

Par to labošanu Uldis iebilst, ka neviena rinda un pat vārds tekstos nekad neesot labots. Māris gan atceras, ka kādreizējā taustiņinstrumentālista Jāņa Cīruļa dēļ esot izlabojis vienu vārdu dziesmā Ap (starp) mums. «Sākumā bija teksts «vakarā ir pavērts logs», bet Cīrulis teicis – viņam izklausās, ka tur skan «vakarā ir pievemts logs». Un tad pārlaboju uz «virtuvē ir vaļā logs». «Vaļā» tas ir ļoti plaši, bet «pavērts» – tur ir tikai spraudziņa. Tas bija svarīgi, bet es toreiz kļūdījos un izlaboju.»

Daudz ko izsakot arī uz jaunā albuma vāka (dizaina autors ir Klāvs) redzamais monitors, jo mūsdienās lielākā daļa sarunu notiek tieši šajos ekrānos lasāmajās vēstulēs. Arī šķiršanās no kādreizējiem grupas dalībniekiem, kurus Māris nodēvē par Brēmenes muzikantiem, – Oskara Burova, Ģirta Pavēņa un Jāņa Cīruļa (abi pēdējie tagad spēlē grupā Vētras saites) – notikušas ar datorvēstuļu palīdzību, nevis kaut kur satiekoties, lai izrunātos. Jo ir vieglāk uzreiz neredzēt reakciju. Klāvs piebilst, ka arī Alis P pēdējā albuma nosaukums bijis par to pašu – Ciparu pasaule.

Brāļi un māsas

Māra dziesmas iedvesmojušas daudzus, kuri tās arī izpildījuši savās versijās. Slavena ir dziesma Nē, ko pirmā izpildīja deviņdesmito gadu dziedātāja Lolita Roskoša jeb Lota, bet to nevar gluži dēvēt par kaverversiju, jo sākotnēji Māris gribējis meklēt meiteni, kura dzied, nevis dziedāt pats. Lota bijis pirmais izmēģinātais variants, bet viņa tomēr izveidoja pati savu grupu Deports uz debesīm. Mārim neatlika nekas cits, kā turpināt dziedāt pašam. Viņa dziedāšanas manieri daudzi uzskata par šķību, tāpēc, iespējams, radiostacijas, izņemot Radio NABA, no Māra dziesmu atskaņošanas parasti izvairījušās. Jo tas taču komercradiostacijām nedraudzīgs andregraunds, ko nespēlē Arēnā Rīga un pat Palladium ne, bet tikai visādos pagrabos. Nelīdzējis arī tas, ka divas dziesmas – Neatnākušie un Ideālais variants – no albuma Divreiz izstāstītie stāsti 2008. gada nogalē ierakstījuši studijā Sound Division ar Gati Zaķi.

Ingus Baušķenieks no Dzeltenajiem pastniekiem, kurš savā apgādā izdeva BPP 2004. gada albumu Runā ar mani, gan uzskata Māra balsi par unikālu un saklausot tajā kaut ko gabrielisku (līdzīgu Pīteram Gabrielam). Bundzinieks Uldis Gedra šai sakarā piebilst, ka Baušķenieks pazīst drēbi, turklāt paša balss nekad nav bijusi uzskatāma par parastu un standartisku. Un taisnība viņam ir – dziedātāji Toms Veitss, Niks Keivs vai Roberts Smits, kuru balsis visā pasaulē tiek uzskatītas par unikālām, arī nedzied pareizi pēc standartiem, kas lielākoties padara dziedātājus vairāk vai mazāk vienādus.

Māra dziesmas savos koncertos spēlējusi Anta Eņģele, meiteņu grupa Sus Dungo un koris Juventus. Par radiostaciju daudz atskaņotu hitu kļuva grupas Mofo izpildītais Mans lielais rakstāmgalds.

Aiz cieņas pret Šverna daiļradi, bet arī, līdzīgi kā daudzi, uzskatot, ka viņš pats savas skaistās dziesmas nenodzied pietiekami labi, pirms sešiem gadiem Edgars Šubrovskis, kurš pats jau bija divreiz izpildījis Māra dziesmas (Rakstāmgaldu ar Kartāgu, Nē ar Hospitāļu ielu), izdeva pat veselu albumu. Tajā Alis P, Mācītājs On Acid, Das Sonntag’s Legion, Satellites LV, Elizabete Balčus, Gaujarts, Pieneņu vīns, Oranžās brīvdienas un arī Inokentijs Mārpls, kura pirmsākumos pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados Māris bijis iesaistīts, spēlē viņa dziesmas savās versijās. Jautāts par to, kura no šajā izlasē iekļautajām kaverversijām viņam patīk vislabāk, Māris min Mantas izpildīto Kūkojam un Laika suņa versiju dziesmai Pavasaris. «Tomēr jāapzinās – lai cik tur cilvēki pareizi un labi dziedātu, un lielākoties tādi arī visi ir, tomēr visprecīzāk ar balsi noraksturot to dziesmu, iespējams, varu tikai es. Svarīga ir ne tikai aranžija un mikss, bet arī balss pasaka, par ko ir tā dziesma. Var nodziedāt, bet var... NODZIEDĀT (pirmo reizi šis vārds tiek izrunāts tā kā nevērīgi, otro – uzsvērti un ar cieņu – aut.). Ir ar balsi jāparāda, vai cilvēks tur jūtas labi, citā dziesmā – slikti. Ir vai nav priecīgs. Varbūt viņš ir steidzīgs vai miegains,» saka Māris, un Klāvs piebilst, ka parasti bez emocijām ir kora mūzika, jo – kā tik liels bars varētu dabūt vienu emociju? Minu, ka arī operdziedātājiem nereti svarīgāk parādīt savas balss iespējas, nevis nodot dziesmas vēstījumu. Protams, ir izņēmumi. Māris nesen ar Vijolīti skatījies filmu par Mariju Kallasu, un viņas dziedājums bijis viens no šiem izņēmumiem. Bet pārsvarā emocijas ir otrā plānā. Pirmām kārtām tehnika.

«Garijs Kasparovs arī nevarot vinnēt šahā datoru, bet ar datoru tu neparunāsi. Nesen paklausījos citu izpildījumā dzirdētus Rahmaņinova gabalus, pašam autoram spēlējot tos uz klavierēm. Cita štelle! Tie taustiņi skan pavisam citādi,» vērtē Māris, kuram nokļūšana uz skatuves savulaik notikusi pavisam nemanāmi, kompānijā ar aliņu un cigaretēm virtuvē vai guļamistabā laižot vienīgo ģitārīti pa riņķi un katram dziedot savas dziesmas saviem draugiem, kuriem neinteresē, cik tu pareizi vai nepareizi dziedi. Attapies uz skatuves, viņš joprojām ir tas pats Māris Šverns, kurš pirms ceturtdaļgadsimta, bet nu jau Baložtēvs.

BALOŽU TRĪSSKANIS. Nu jau septiņus gadus grupa Baložu Pilni Pagalmi, tāpat kā pašā sākumā 1994. gadā, ir trio -Klāvs Lauls (no kreisās), Māris Šverns un Uldis Gedra

KONCERTS 1995. BPP pirmā posma ģitārists Juris Alksnis (priekšplānā). Māris un sākotnējais basģitārists Juris Mežeckis. Alkšņa atgriešanās grupā pēc ilgu gadu pārtraukuma izraisīja stabilā sastāva pajukšanu, bet pēc tam viņš pats jau otrreiz atstāja Baložus, nosaucot viņus par vissliktāk spēlējošo grupu Latvijā

BALOŽU ORĶESTRIS. Ilgus gadus BPP spēlēja piecu cilvēku sastāvā - Ģirts pavēnis (no kreisās), Māris Šverns, Oskars Burovs, Jānis Cīrulis un uldis Gedra. Sastāvs pajuka muzikālo nesakaņu dēļ, atgriežoties agrīnajam ģitāristam Jurim Alksnim


Kas der visiem, neder nevienam
Kaspars Zalāns, satori.lv, 05.07.2017

Viens no Latvijas ilgtspējīgākajiem pagrīdes kulta ansambļiem – "Baložu pilni pagalmi" – nupat kā laidis klajā jau savu vienpadsmito albumu "Visi savējie". Par to arī šis stāsts.

Grupas pirmsākumi meklējami 1994. gadā nu jau leģendas statusu iemantojušajā Āgenskalna ūdenstornī, plašāk zināmā vienkārši kā "Tornis". Turpat savas saknes ir laiduši arī "Mazie smirdīgie kociņi", kā arī patrulējusi "Bērnības milicija".

Lai arī grupas sastāvs tās ilgās pastāvēšanas laikā ir mainījies vairākkārt, pēdējos sešus gadus to stabili veido grupas līderis, tekstu autors, ģitārists un vokālists Māris Šverns, basists Klāvs Lauls un bundzinieks Uldis Gedra. Gan Māris, gan Klāvs albumā ir arī iespēlējuši taustiņinstrumentus, bet atsevišķās dziesmās viņiem piebiedrojas vijolniece Zane Estere Gruntmane, saksofonists Jānis Jansons un Alises Vikanes balss.

Tomēr, lai arī kopējais mūziķu un izmantoto instrumentu skaits ir gana ievērojams, grupas skanējums ir palicis ierasti minimālistisks. Attiecīgi grupas ilgstošie fani droši vien neko pārsteidzošu vai arī nepatīkamu jaunākajā albumā nesagaidīs, tādēļ šī recenzija ir vairāk iecerēta klausītājiem, kuri ar "Baložu pilniem pagalmiem" ir uz "jūs".

Nekad nav vienkārši distancēties no grupas muzikālās un vēsturiskās bagāžas, lai izvērtētu vienu atsevišķi paņemtu albumu. Arī "Baložu pilniem pagalmiem" ir sava identitāte un zināmas gaidas no fanu puses. Viņiem pierastais ritmiskais un melodiskais minimālisms, kas robežojas ar primitivitāti, ir sastopams arī šajā albumā. Protams, tas tiek darināts apzināti: instrumenti tiek izmantoti kā fons un noskaņas radīšanas līdzeklis Māra Šverna tekstiem un vokālam – ironiskai, vodeviļiskai domu plūsmai.

Dziesmu vārdi noteikti izceļas ar savu oriģinalitāti un savdabību Latvijas mūzikas vidē un pagrīdē, it sevišķi no struktūras viedokļa. Uz papīra tos būtu pavisam viegli sajaukt ar kāda emocionāla un melanholiska vidusskolēna dzeju, kas tomēr ir apveltīts ar izteiktu autora balsi un izpratni par līniju dalījumiem un cezūru. Saturiski teksti gan ir neviendabīgi, ar izteiktiem kāpumiem un kritumiem kvalitātes ziņā.

Pie veiksmīgākajiem jāmin "Purva bridējs (Melnais bruņinieks)", kas asprātīgi apspēlē identitātē apjukušo un mūžam neapmierināto vidējo latvieti, kā arī "Viņš un viņa", kuru es uztvēru kā satīru par salkanu mīlas popmūziku (lidoju virs tevis / pievērstām tev acīm / palaistām bremzēm / – tev ir jāuzmanās).

Citviet – piemēram, tituldziesmā "Visi savējie" un "Nezināmais zināmā" – teksti ir pārlieku primitīvi, lai izraisītu padziļinātu interesi. Turklāt klausītājam bez dziesmu vārdiem acu priekšā to uztveramību apgrūtina vokāla zemā atrašanās ieraksta miksā un Māra Šverna pašķībā dziedāšana.

Protams, ieraksta zemā kvalitāte, līdzīgi kā citi iepriekšminētie trūkumi, visdrīzāk ir apzinātas stilistiskas izvēles rezultāts, it sevišķi, ņemot vērā, ka ieraksts ir ticis veikts divās ierakstu studijās divu gadu garumā (Rīgas studijā "Marts"un Valmieras "Hodila Records", kuras dibinātājs un producents Ģirts Laumanis jeb Lomiks pats par sevi tiek uzskatīts par kvalitātes zīmogu Latvijas pagrīdē).

Balstoties uz grupas iepriekšējajiem ierakstiem, domāju, ka ieraksta kvalitāte un virspusējā kompozīcija, kā arī savdabīgie teksti ir sava veida pankrociska ironizēšana (vai pat postironizēšana [1]) gan par latviešu šībrīža dzīvesziņu, gan mūziķa un klausītāja attiecībām, gan arī gaidām no neatkarīgas (jeb indie) grupas kā tādas (lai arī skanējumā ziņā vistuvāk "Baložu pilnus pagalmus" varētu pielīdzināt postpanka žanram).

Tomēr šis viss kopumā atstāj tādu lēta prikola pēcgaršu. Skan skarbi, bet 12 dziesmu garumā (no kurām divas – "Laba daba" un "Gar(a)stāsts" – jau 2015. gadā tika izdotas atsevišķi) gan vienveidīgais un atmiņā nepaliekošais muzikālais pavadījums, gan arī kvalitātē nevienmērīgie teksti kļūst nogurdinoši. Protams, būtu negodīgi teikt, ka nekas no ģitārspēles vai ritma sekcijas nav atzinības vērts: veids, kā bass spēlē galveno melodiju, piemēram, dziesmā "Nezināmais zināmā" vai "Un, bet, lūk, jo", varētu izraut klausītāju no letarģijas, tomēr šaubos, ka pat vidusmēra mūzikas patērētājam pietiktu muzikālā satura atkārtotiem atskaņojumiem.

Intervijā Latvijas Radio Māris Šverns stāsta, ka "ar savu dziesmu melodijām es dzīvoju kopējā divistabu dzīvoklī – vienā istabā dzīvoju es, bet otrā melodijas, un starp mums ir durvis. Es dzirdu, ka tajā otrā istabā ir troksnis, un reizi pa reizei es tajā istabā ieeju un tās vienkārši paņemu". Šajā gadījumā gan rodas iespaids, ka durvis ir bijušas slēgtas.

Rezumējot – "Baložu pilnu pagalmu" albums atstāj iespaidu, ka tas ir ticis radīts pašu un tuvāko draugu priekam. Tas pats par sevi nav slikti un ir gana ierasta parādība Latvijas mūzikā, tomēr ir grūti attaisnot galarezultātu klausītājiem, kas ir ārpus šī apļa. Kā jau minēts, pati mūzika nespēj īsti sniegt baudījumu vairāk par vienu klausīšanās reizi, kamēr atsevišķu dziesmu tekstus vislabāk būtu censties atrast lasāmā formā.

Bet tas nekas: ja ne visi, tad savējie gan jau sapratīs.

[1] Proti, kaut kā absurda pilnīgi nopietna uztvere vai/un ironiskā un nopietnā robežu sapludināšana.


Galvā visu laiku skan. Saruna ar Māri Švernu.
Uldis Rudaks, Mūzikas saule, 03.2014



Mans lepnums ir tik trausls.
Baložu pilni pagalmi CD pirmo reizi nominēts Mūzikas ierakstu gada balvai.
Uldis Rudaks, Diena , 23.01.2012

Pēdējā gada laikā esmu sapratis, ka no manas gribēšanas vai varēšanas nekas nenotiek - gudrākais, ko es varu izdarīt: vērīgi klausīties un skatīties, kas notiek apkārt. Tā saka grupas Baložu pilni pagalmi - dziedātājs, ģitārists un dziesmu autors Māris Šverns. Viņa grupas jaunākais albums Divreiz izstāstītie stāsti pirmo reizi nominēts Mūzikas ierakstu gada balvai Labākā alternatīvās mūzikas albuma nominācijā, kaut ārpus televīzijas šoviem Šverns ir visvairāk interpretētais savas - četrdesmitgadnieku - paaudzes dziesmu autors. Māra dziesmas izpilda grupas, kas savā atpazīstamībā gājušas tālāk par Baložiem, - Mofo (Mans lielais rakstāmgalds), Gaujarts (Ko tu par mani zini), Hospitāļu iela (Nē), Sus Dungo (Mans zirgs) u.c. Nereti ir dzirdēti viedokļi, ka Baložu dziesmas pašu izpildījumā nekad neskanēs komercradiostacijās, jo Māra dziedāšanas maniere un arī dziesmu aranžējumi neatbilstot «formātam”. „Tā es dziedu, un tā es miksēju pēc savas sapratnes. Esmu gatavs parakstīties zem katras dziesmas. Man tā sešpadsmitgadnieka attieksme ir saglabājusies, jo savādāk es nevaru. Ne aiz spītības, bet tā es labāk jūtos,» saka Māris. Tikai pēdējā gada laikā, konvertējoties katolicismā un vairs nelietojot alkoholu, viņš esot sadzirdējis, saskatījis un sapratis vairāk nekā visa sava mūža garumā.

Kas bija pirms tam?
Pa lielam bija grābstīšanās kā mironim gar svecēm - es atvainojos. No „es gribu” pozīcijām. Es gan negribu sadalīt visu „toreiz un tagad”, jo ar mani vēl nekas tik būtisks nav noticis - es esmu nepārtraukti procesā un jūtu, ka kaut kas manā dzīvē patiešām notiek un svarīgākais vēl būs. Es joprojām esmu ļoti egocentrisks, jo lielāko mūža daļu esmu bijis tāds cilvēks, kurš slīd cauri dzīvei, apmierinot savas egoistiskās vajadzības - visi kaut kā vienmēr ir nokārtojuši manas problēmas manā vietā. Arī, ja skatāmies uz grupu, man vienmēr tikai jābūt puslīdz formā, jāierodas ar jaunām dziesmām, un pārējo visu uztur tie čaļi, kuriem pateicoties tā grupa ir. Es pilnībā saprotu savu vietu grupā un nemēģinu sevi noniecināt, bet ilgus gadus citi cilvēki darījuši gan savu darbu, gan to, kas būtu jādara man. Tagad cenšos savu darbu darīt pats. Bišķi laikam par skaļu tas viss, ko es stāstu. Man tas viss ir tik trausls un jauns, ka es vēl nemāku par to izteikties. Var sarunāt kaut kādas blēņas. Esmu tomēr vēl tik nedrošs cilvēks sevī, ka man līdz tam stāvoklim, kas it kā jau ir aiz muguras, būtībā ir tikai rokas stiepiena attālums - līdz glāzītei. Un, kā es ierauju glāzīti, man viss šis sabrūk, un to es esmu spējīgs izdarīt jebkuru brīdi - kaut vai tūlīt.

Vai tieši šo vilinājumu dēj tev grūti koncertu vietās uzturēties pirms un pēc uzstāšanās?
Tas nav saistīts ar alkoholu. Mani drīzāk nomāc kaut kāda sava veida sociofobija, ar kuru vēl netieku galā.

Tu nesaskandini un neparunājies ar katru pretimnācēju, toties uzrunā cilvēkus caur dziesmām.

Varbūt es kļūdos, bet, cik es pazīstu sevi, man šķiet, kad pirms trim četriem gadiem skaidrākām acīm un vēsāku prātu ieraudzīju, kāds patiesībā esmu, es sapratu, kāpēc visu laiku neuzkatīju sevi par mūziķi. Tas mākslinieks - dziesmu tekstu un melodiju autors - neiet kopā ar to Māri - reālo cilvēku, kuru es pazīstu.

Tas varbūt tāpēc, ka tu mainies un tas brīdis, kad sacerēta dziesma, jau pagājis.

Tajā konkrētajā brīdi notiek tāda mistika, ko es nevaru izskaidrot, - es nokļūstu kaut kādā vietā un stāvoklī, kad varu pierakstīt to visu, ko dzirdu. Un es tur nokļūstu pat pret savu gribu. To laikam sauc par iedvesmu. Mēs tagad sēžam un runājam, un man galvā kaut kas skan tā kā kaut kur blakus istabā - diezgan neskaidri. Tā ir mana ikdiena - tur visu laiku kaut kas skan, bet kaut kādā brīdī man tajā istabā ir jāieiet, un tad es sadzirdu to visu skaidrāk. Tur es pēc savas gaumes un izpratnes paņemu vienu meldiņu, otru, salieku kopā, paķeru un pielieku tekstu, un sanāk dziesma. Man nekad nav bijis tā, ka es domāju: tagad apsēdīšos, un sāks skanēt. Manās ikdienas tieksmēs, ilgās, domās nekā īpaši smuka un garīga nav - pat pašam no sevis neērti. Tas ir viss tas, kas skaitās normāli katram dzīvam cilvēkam. Savās dziesmās turpretī es nereti risinu kaut kādas problēmas, un ar gadiem es esmu spiests arī savā ikdienā vairāk domāt par to, par ko es spriežu savās dziesmās.

Tad tu tagad labāk saproti arī tās dziesmas, ko esi rakstījis pirms daudziem gadiem?

Jā. Klausoties manās tā saucamajās mīlestības dziesmās, šķiet, ka tiek runāts par abu dzimumu attiecībām, bet tā nav. Ja man pašam prātā pārsvarā ir bijušas tieši šīs divu dzimumu attiecību problēmas, tad dziesmās es par tām runāju vismazāk. Daudz kas no tā, ko es daru, pa lielam ir tikai tāpēc, lai patiktu pretējam dzimumam. Un to var panākt arī ar dziesmu palīdzību.

Cits raksta autobiogrāfisku grāmatu, bet tavs dzīvesstāsts netiešā veidā ir izstāstīts tavās dziesmās.

Tas ir neizbēgami. Tā savā ziņā ir tāda psihoterapija - es neeju un neatstāju naudiņu pie psihoterapeita, bet atstāju to dziesmās. To es nesapratu uzreiz, bet stipri vēlāk. Mana dzīve ir iegrozījusies tā, ka man bija jākļūst par mūziķi - lai ko es savā dzīvē gribētu darīt citu, man laiku pa laikam ir bijis jāatgriežas pie mūzikas, kaut laiku pa laikam visu mūžu es esmu mēģinājis no sevis bēgt.

Tev daži albumu nosaukumi ir pavēles formā. Skaties, Esi ar mani, Runā ar mani - vai tie arī kaut ko liecina par tavu neciešamo raksturu?
Man ir maz prasījuši par dziesmu tekstiem un nosaukumiem. Es labprāt pasēdētu pie katra atsevišķi un atcerētos, kāpēc tādi nosaukumi. Skaties - tas ir absolūts un fundamentāls ego. Tituldziesmā ir runa par otra cilvēka pakļaušanu sev savu vēlmju apmierināšanai. Esi ar mani - tas ir brēciens pēc palīdzības. Runā ar mani - esmu liels Pedro Almodovara un Vudija Allena talanta cienītājs. Man patīk vērot Vudija Allena piedāvāto pasauli, bet tā nav mana, bet Almodovara pasaule var patikt vai nepatikt, bet tajā jūtos tik mājīgi, ka man šķiet, ka visus tos varoņus un situācijas labi pazīstu. Pirmā viņa filma, ko redzēju, bija Runā ar viņu, tāpēc man ir albums Runā ar mani. Tas arī liecina par kaut kādu vientulību, ne jau pilnvērtīgu dzīvi. Es jau te varu visu kaut ko stāstīt, bet man kopš dzimšanas ir mežonīga vilkme pēc nepareizā, kas čakarē manu dzīvi. Man ļoti patīk viss jaunais, kas manī ir noticis, bet, ilgstoši tajā atrodoties, sāku nervozēt, un kaut kas mani sāk dīdīt. Mēs visu mūžu redzam maldugunis, un tās kļūdaini uzskatām par īstām bākām, kaut tā īstā bāka ir tepat un spīd visgaišāk, bet mēs to spītīgi ignorējam, jo mums patīk nodarboties ar pašapmānu un stāstīt to arī citiem sarunās, savās dziesmās, gleznās un romānos. Labi, ka mēs to īsto bāku vismaz ar acs kaktiņu paturam redzeslokā, jo, ja nebūtu tās galvenās bākas, mēs sen būtu aizgājuši kā jūrnieki pie sirēnām.

Baložu Pilni Pagalmi "Divreiz Izstāstītie Stāsti", 2011
Julita Kluša, dziedava.lv, 19.12.2011

Jaunais albums ir tik ļoti izdevies, ka nevaru palikt par to neuzrakstījusi. Kaut tikko izdots (16.12.2011. bija lielisks atklāšanas koncerts), tas jau daudzreiz noklausīts un dziļi iekritis manā sirdī.

Šajā albumā nav izteiktu hitu un "pārējo dziesmu". Varbūt tieši tāpēc, ka albums tapis ilgi - 5 gadus, dažādos sastāvos, - tajā ir tikai izcilas dziesmas, tikai pašas labākās. Dziesmas ir emocionāli ļoti piesātinātas. Katrā ir kāds izcili lipīgs, sirdi aizkustinošs un daiļskanīgs fragments, tai pašā laikā cituviet dziesmā esot arī nemierpilnam haosam, vieglāk vai grūtāk uztveramām ritmu maiņām. Tieši tā dažādība vienas dziesmas ietvaros ir ļoti saistoša un vilina klausīties atkal un atkal, neapnīkstot.

Vienīgi laikam RadioTVdžingls ir viendabīgi ritmiska no viena gala līdz otram - visnotaļ lipīga dziesmiņa un kā tāda viena arī ļoti labi iekļaujas kopējā albumā. Un vēl 111006 (oktobris) kā vienīgā lēnā dziesma "it kā vienā reizē būtu viss uzrakstīts".

Ļoti jauks ir arī daudzveidīgais instrumentālais pavadījums, ļoti trāpīgs un niansēts, kas lieliski papildina visas dziesmas.

Patiesībā rets vai pat unikāls gadījums, kad albumā, klausoties gandrīz jebkuru dziesmu, klausīšanās laikā šķiet, ka šī varētu būt pati labākā albuma dziesma. Klausoties nākamo, jau nākamā šķiet labākā. Bet dziesmu ta ir veselas 15! Katru gribas atkārtot un vienlaikus klausīties arī pārējās.

Ejot pa veikalu un klausoties tur skanošajā ārkārtīgi neizteiksmīgajā mūzikā, iedomājos, kā būtu, ja veikalā skanētu BPP jaunais albums. Sapratu, ka nekas tur nesanāktu.

Piemēram, iztēlojieties veikala atmosfēru, kurā skanētu teksti, piem., izmisīgā tonī nodziedāti

"Šie apavi / Spiež kājas / Un es nevaru tos / NOVILKT
Vispār jau kaut kas tajā visā nav normāls"
vai
"Es biju nobijies. Saproti! Nobijies. Vienkārši no, bi, jies."
vai
"Biju domājis, ka būs labi / Nemaz nav labi!"

Kaut gan dažu fragmentu varētu atskaņot arī baznīcā

"Esi man. Lūdzu, Esi man / žēlīgs"

un tas būtu no sirds patiesi.

Jāteic, albums pamatīgi izsita mani no ikdienas ritma, gribējās klausīties vēl un vēl un iedziļinoties, nevis fonā. Un uz austiņām lielā skaļumā, lai var saklausīt visas nianses spēlējumā un dziedājumā.

Tās nav kādas saldsērīgas dziesmiņas, diezgan sāpīga izklausās tā nonākšana līdz skaistajam, bet jo vērtīgāks tas izrādās.

"Dāvātie mirkļi
un dzīve ir mirklis
TAVA klātbūtne
ir brīnišķīgs vēstījums"

Ja salīdzina BPP vecos albumus ar jauno - tos īsti nevar salīdzināt. Vienkārša sirsnība un sirdi plosošs nemiers, kas meklē gaismu. Pēdējais šobrīd daudz vairāk atbilst manam iekšējam dvēseles stāvoklim, tāpēc šobrīd man gribas tieši to. Cik dīvaini! BPP albumi vienmēr nākuši īstajā laikā un tieši tādi, kā priekš manis!

"Mani šausmina šausmekļi
Mani tracina tracekļi
Es zinu, KAS ir laikā un
ārpus tā !!!"

Bet ja tomēr tomēr mēģinu noteikt vislabāko no labākajām dziesmām, tad "Godīgā pirmdiena" ir ļoti spēcīga; "Tava klātbūtne" bungas izcilas, nobeigums fantastisks; "Mans lepnums" ar interesantu ritmu, būtiski papildinot dziedājumu; Romantisko filmu vakari ..

Nē, man nekas labāks kā pārskaitīt albuma dziesmas nesanāks.

"Te
Tu jau zini
Tas ir tepat
Te!

P.S. Manam dēlam patika dziesmas "Neatnākušie" nobeigums un viņš ļoti nopriecājās, ka pie dziesmu tekstiem bija arī pati pēdējā rindiņa "bibapa lula! ..." - varēs dziedāt līdzi :)

Divreiz Izstāstītie Stāsti
Ļena Smelova, citamuzika.lv, 15.12.2011

Ziemassvētki šogad kā pavasarī, tāpēc esam sagaidījuši arī grupas Baložu Pilni Pagalmi jaunāko veikumu, devīto albumu. Tas saucās Divreiz Izstāstītie Stāsti, un to klausoties, šķiet, ka šie stāsti divreiz tika stāstīti vienlaikus – skanējums ir neierasti skaļš, enerģijas pārpilns, nemierīgs, un brīžiem pat kliedzošs. Jauninājumiem ir attaisnojums- albuma tapšanas laikā vairākkārt ir mainījies grupas sastāvs, turklāt tika pieaicināti arī dažādi viesmākslinieki, arī dzemdības ilga teju vai piecus gadus.

Tomēr, lai arī kādiem eksperimentiem un pārmaiņām cauri ietu Baložu Pilni Pagalmi, savu caurspīdīgo naivumu un romantismu viņi nekur nav pazaudējuši. Arī grupas līderis un dziesmu autors Māris Šverns, paldies dievam, nav bijis pie vokālā pedagoga vai gājis kādā pulciņā mācīties pareizi rakstīt dzeju – visi jaunākie sacerējumi un dziedājumi vēl aizvien ir tikpat patīkami saņurcīti savā patiesumā, kā agrāk. Un ir vienalga, vai Māris ir sapņains , samulsis, dziļš kā „apsnidzis purvs” vai „vienkārši nobijies” – viņš tā arī pavisam godīgi un atklāti mums to pastāsta.

Kopumā skanējums ir kā neizbradāta pļava, kurā aug gan negaidīti skaistas ziedu notis, gan neierasto pavērsienu nezāles. Suņuburkšķi, pārpilnas vārpas un rudzupuķes. Tāpēc, ja labprātāk skaties pa logu, nevis ierāmē gleznas – aiziet, Baložu Pilnu Pagalmu albums ir tikpat neierobežots un dzīvs. Tāpēc rīt, 16.decembrī – droši, kaut vai aizvērtām acīm uz Nabaklab – būs arī Stūrī Zēvele (pēdēja laika patīkamākais atklājums Latvijas mūzikā) un Vētras Saites.

Pieminēšanas vērts ir arī fakts, ka Divreiz Izstāstītie Stāsti ir viens no pēdējiem ierakstiem, kas daļēji tapis neatkarīgās mūzikas scēnā populārajā un leģendām apvītajā Tornī (www.tornis.lv). Interesanti, ka pēc vairāk nekā 15 gadu pastāvēšanas pieredzes, tieši šogad Baložu Pilni Pagalmi ir pirmoreiz pieteikuši sevi Latvijas mūzikas ierakstu Gada Balvai labākā alternatīvā albuma nominācijā. Šķiet, žūriju viņi uzrunā jau ar Divreiz izstāstīto stāstu pirmo dziesmu – “man lepnums ir tik trausls, un es baidos, ka tas var saplīst jūsu rokās…” Atliek tikai cerēt, ka viņiem neies „kā Ziemassvētku eglītei pagānu pilsētā”!

P.S. Ja Tu nezini, kas ir Baložu Pilni Pagalmi, noklausies dziesmas: Mans lielais rakstāmgalds, Vēstules, Ap (starp) mums, Mans zirgs – varu derēt – vai nu pasmaidīsi, vai arī apraudāsies!

Balozu Pilni Pagalmi 'Esi sveiks'
Dace Volfa, Mūzikas Saule, nr.4, 2007 

Jautājums, vai Baložu Pilni Pagalmi (BPP) vēlas iznākt uz lielākām skatuvēm vai arī turpmāk gribēs runāt ar savas sētas baložiem, joprojām paliek neatbildēts. Iespēju netrūkst – grupas andergraunda kolēģi Hospitāļu Iela jau pirms vairākiem gadiem kļuvuši par publikas mīluļiem, savukārt Mofo popularizējuši BPP, ierakstot Rakstāmgalda kaverversiju. BPP pagaidām paliek uzticīgi savai nepareizībai un jocīgā, taču aizraujošā vīzē izklumburo cauri piecpadsmit jaunām dziesmām. Šajā slejā, apskatot līdzīgu „pašdarbības” ierakstu – grupas Saare albumu, minu, ka Saarei no producentiem vajadzētu turēties pa gabalu, bet BPP sadarbība ar prasmīgu ieraksta vadītāju nākotnē varētu nest pārsteidzošus rezultātus, jo stabils pamats jau ir, tikai izpildījums pieklibo. Savukārt daža liela ierakstu kompānija varētu no BPP pamācīties albuma noformēšanas estētiku – arī nedaudzos kvadrātcentimetros var ietilpināt visu būtisko informāciju.

Jānis Stundiņš, Mūzikas Saule, nr.4, 2007 

Klausoties Baložu pilnus pagalmus, parasti ataust atmiņā še lasāmās kolēģes Daces Volfas teiciens: „Tas nekas, ka šķībi, galvenais, ka no sirds”. Sajūta, ka tiešām ir no sirds... Māris Šverns ir apburoši uzticīgas savam „ panciski pašķībajam” vokālam, un grupas instrumentālais pavadījums audzis mākslinieciskā meistarībā. Šis laikam ir tehniski vislabāk nostrādātais Baložu albums. Arī saturiski to nevarētu saukt par vāju. Īpaši priecē izpildījuma dinamika un zināms dramatiskums, kas šādam postpanku stilam nav nieka lieta. Franz Ferdinand fani var papildināt Baložu fanu pulku. Personiska attieksme un komunikācija – gan dziesmā, gan dizainā. Un tas taču nepieciešams roka būtībā. Klausies un saproti – tā ir dzīve. Visāda, bet – ir.

Kaspars Zaviļeiskis, Mūzikas Saule, nr.4, 2007 

Ja kāda grupa Latvijā izdod jau astoto albumu, tas jāatzīmē ar pamatīgu uguņošanu. Māra Šverna stūrētie pašmāju andergraunda veterāni tā arī dara, šaujot gaisā savus muzikālos baložus ar ierasti lielu nejūtību pret latvju popmūzikas vidi un ne par santīmu pieslīpētāku vokālo izpildījumu. Par otru Hospitāļu ielu BPP nekad nekļūs, un grupas ierakstos uzskatāmi pierādīts, ka Šverns arī nevēlētos saņemt balvu kā gada labākā popmūzikas albuma radītājs. Patiesība gan ir tāda, ka vairākas no jaunā Baložu diska dziesmām pat itin labi varētu iekļauties pašmāju popapritē, ja vien nebūtu nodziedātas TIK šķībi un skaņas kvalitāte nedaudz vairāk atbilstu Radio SWH vēlmēm.


Balozu Pilni Pagalmi 'Esi sveiks'

Nora Rieksta, žurnāls Una, jūlijs 2007


Pieļauju, ka vārdu savienojums Latvijas pagrīdes mūzika varētu būt mazliet biedējošs un svešs, bet nevajag baidīties un liegt sev atklāt jaunus apvāršņus. Baložu Pilni Pagalmi jau tiek dēvēti par Latvijas neatkarīgās mūzikas klasiku. Viņi šovasar izdeva savu kārtējo albumu Esi sveiks!, kas, neskatoties uz grupas vairāk nekā desmit gadus ilgo būšanu pagrīdē, muzikālās aktualitātes  ziņā ir pašā virsotnē, iespējams, vairāk nekā jebkad agrāk. Galu galā ne jau katru vasaras vakaru notiek trakulīga ballīte, dažreiz gadā tādi gaišie vientuļie vakari, un tad citādas latviešu mūzikas meklējumos Baloži noteikti būs sirdsgudrais virziens. Gan perfekts rokenrols, gan grupai raksturīgā smeldzīgā romantika, gan patiesums noteikti iepriecinās, vienīgi žēl, ka albuma vāciņā nav tekstu grāmatiņas, jo Baložu idejiskā līdera Māra Šverna teksti atsevišķas izlasīšanas vērts materiāls.
Dzied, dzied. Kas gan tur varētu dziedāt? Nemāku būt beigts.
Atnāc. Atnāc paklausies kā dzied, dzied. Kas gan tur varētu dziedāt?
(Māris Šverns, dziesma Tev, kas mani nepazina)


Balozu Pilni Pagalmi 'Esi sveiks'

Uldis Rudaks, Diena
, 21.06.2007

Torņa izdevniecības uzticīgākā hitmeikera Baložu līdera Māra Šverna radošais potenciāls ir nebeidzams, un hitus no viņa daiļrades vēl ilgā nākotnē varēs smelties citas rokgrupas, kamēr viņš pats priecēs pazinējus nelielos koncertos. Jo pat pašmāju popindustrija nekad, pirms tas nebūs kaut kas tikpat vecs un noturīgs kā Dilans vai Bovijs, neatzīs, ka gadiem ilgi var dziedāt tik nepieradināti un nepazust no skatuves. Grupas Mofo populārā versija Māra rakstāmgaldam ir tikai pirmais piemērs.

Baložu Pilni Pagalmi 'Esi sveiks'
Andrejs Veitners, www.DELFI.lv, 21.05.2007

Runājot par „baložiem” tradicionālajā mūzikas leksikā, Māra Šverna virsvadītā kolektīva jaunākais albums ‘Esi sveiks!’ ir tas ieraksts, kuru pēc gadiem varētu atributēt kā „viņu slaveno hitu disku”. Ja vien…

Ja vien pašmāju mūzikas vidē joprojām nedominētu uzskats, ka viss, kas saistīts ar „maģiskajiem” vārdiņiem „indī” vai „andergraunds” mirstīgiem un vienkāršiem prātiem nav saprotams, un šī žanra mūziķus klausās tikai tie, „ar šallēm un beretēm”, kas „tusē” Andrejsalā.

A zrja. Jo savā astotajā platē Šverns savā „vokālajā aptuvenībā” ir bravūrīgāks kā jebkad, savukārt albuma skaņdarbi, jo īpaši pēc mazliet jau pār-sērīgās, elektroniski eksperimentālās „baložu” iepriekšējās plates tā vien kliedz pēc uzmanības un atzinības. Mijoties trakulīgam ģitārrokam (albuma otrais opuss ‘Iespējamais vīrietis’ nudien ir tiesīgs saukties par pašmāju atbildi „Arctic Monkeys”) ar tipiskām, melodiskām un „kjūriskām” balādēm „baložu” stilā (‘Maksimālais lidojums’), albums „paņem” ar daudzveidību un šajā dažādībā nepazudušu oriģinalitāti. Tā, piemēram, 99 gadījumos no simt no trakulīgā „vienas nots” rokenrola ‘Dejas laikā un…’ vai „post-punk” estētikas pārpildītā ‘Kūkoju’ nekas labs nebūtu sanācis. Taču „Baložu Pilni Pagalmi” nudien nav pirmoreiz „ar pīpi uz jumta”, un daļēji ar grupas pieredzi, daļēji ar tai sen zināmo un, būsim godīgi – atvieglojošo atziņu „nav jau ko zaudēt” var attaisnot gan ‘Esi sveiks!’ retos ne tik veiksmīgos brīžus, gan arī albuma spēju noturēt klausītāja uzmanību no regejiskā plates titulskaņdarba līdz pat kodolīgā, skaļi izkliegtas frāzes „raz, dva, drei, fier” ievadītā albuma beidzamā opusa ‘Tev, kas mani nepazina’. Grūti nepasmaidīt kā par šā skaņdarba izcilo, „baložu” kontekstā tik trāpīgo nosaukumu, tā par plates dziesmu tekstiem kopumā. Par atzīstamu pašironijas klātbūtni Šverna un Co prātos liecina kaut vai šo pašu, plati noslēdzošo skaņdarbu caurvij frāze „neteikšu, ka ar mani būs viegli es…”.

Varbūt jācer, ka Latvijā beidzot lēnām atdzimusī kino industrija varētu ņemt savā paspārnē un ja ne raidstaciju ēteros, tad vismaz kinofilmu skaņu celiņos ļaut izpausties un sen nopelnīto slavas garšu izjust arī pašmāju mūzikas „sirmgalvjiem”, kas, pilnīgi pretrunā ar šā termina skaidrojumu, jau 12 gadus atrodas „pazemē”.


Baložu Pilni Pagalmi 'Runā Ar Mani'
Ikars Kubliņš, www.mikseris.lv, 09.04.2004.

Baložu Pilni Pagalmi jau izsenis tiek dēvēta par Latvijas underground pazīstamāko grupu, iespējams, par pamatu tam ir viņu kādreizējie panākumi Latvijas Radio 2 ēterā skanējušajā Daigas Mazvērsītes "Kamolā Tinēju Topā", kur dziesma "Tā Būsi Tu" 1998.gadā kļuva par īstu megahitu. Citādi ar hītiem, radio rotācijām, pārdotāku ierakstu sarakstiem un citiem komercpasaules atribūtiem grupai gan nav nekāda sakara. "Baložu" galvenie ieroči šeit, kā allaž, ir skaistās melodijās ietērpts, mēreni smeldzīgs dramatisms, kas rada nelielas subjektīvas emocionālās (ne muzikālās) asociācijas ar The Divine Comedy. Tiesa, ne par kādu muzikālo attīstību, salīdzin


Baložu Pilni Pagalmi 'Runā Ar Mani'
Andrejs Veitners, www.DELFI.lv, 19.03.2004.

Ir grupas, kuras, tā vien šķiet, nekad “neizkāps” no underground mūzikas vides. Diemžēl.

1994.gadā dibinātie “Baložu Pilni Pagalmi” savas karjeras laikā daudzkārt ir bijuši spiesti mainīt grupas dalībniekus, kas ir migrējuši un emigrējuši plašā skaitā, tomēr tas nav īpaši traucējis “baložiem” visus šos pastāvēšanas gadus “noturēt” pazīstamākās, nepretenciozākās un oriģinālākās Latvijas underground mūzikas apvienības statusu.

Šī gada martā, tieši desmitajā grupas pastāvēšanas jubilejā, tautās ir laists jaunākais, pēc kārtas septītais tās albums, kurš ticis ieskaņots “Tornis” studijā un izdots Ingus Baušķenieka ierakstu izdevniecības “IB Ieraksti” paspārnē. Plate idejiski nedaudz atšķiras no grupas iepriekšējā devuma – pirms trim gadiem izdotā ‘Jauni Iespaidi’. Smeldzīgo “BPP” līdera Māra Šverna vokālu jau ierasto miltaino, drusku atskaņoto ģitāru vietā šoreiz apvij hipnotiska elektronika sintezatoru akordu pasāžu formā, tomēr dodot vietu arī pašam Švernam un viņa dzejnieka dvēselei. Tāpat atzīstama ir dziesmu formas un teksta dažādība – ierakstā ar dziesmām mijas gan īsi skeči vācu valodā, gan japāņu mēlē iedziedāti skaņdarbu ievadi, tā kā – par garlaicību nedrīkstētu sūdzēties!

Laikam jāpiekrīt dažu “BPP” daiļrades “ekspertu” paustajam viedoklim – “baložu” patiesais skanējums ir meklējams stipri senākā pagātnē, pirmajos grupas ierakstos ‘Skaties!’ un ‘Cik dīvaini’, kuros tās līdzība ar agrīnajiem “The Cure” ir amizanti neapzināta un grupas darboņi vēl nav samierinājušies ar neizbēgamo savu likteni – mūžīgo cīņu ar komercijas un popkultūras vējdzirnavām.


Lidojumam labvēlīgs laiks
Uldis Rudaks, Diena, 12.03.2004.

Baložu pilni pagalmi izdod septīto albumu desmit gados

Pavisam nesen Latvijā populārās rokgrupas The Hobos līderis un dziesmu autors Rolands Ūdris, klausoties grupu Baložu pilni pagalmi (BPP) līdera Māra Šverna 1995.gada soloalbumu Atmiņainā deja, bija pārsteigts, ka šīs izcili melodiskās dziesmas neskan visās radiostacijās un viņu albumi nav valstī pirktāko sarakstos. Kopā ar Ūdri brīnās daudzi jo daudzi grupas fani: Māra Šverna dziesmu sacerētāja talanta pieticis septiņiem BPP albumiem un četriem soloalbumiem, kas līdz šim izdoti tikai nelielās tirāžās, taču tie ir pilni ar potenciāliem hitiem, no kuriem vecākie pašlaik piedzīvo jau otru fanu paaudzi — desmit gadu laikā daudz jaunāks ir kļuvis arī vidējais BPP klausītājs.

Vienīgais diskutējamais jautājums vēl nesen varēja būt BPP ierakstu kvalitāte un Māra Šverna nelīdzenā dziedāšana, neiekļaujoties rāmjos, bet nu garage rock revival viļņa ietekmē diskusijas par šiem jautājumiem saudzīgi tiek nobīdītas malā visā pasaulē. Māra balss pirmajā mirklī var likties nepieņemama — jebkurš vokālais pedagogs, to dzirdot, saķertu galvu, bet, ja atmet standartus malā un ieklausās, tā kļūst patīkama, jo ir patiesa un nesamākslota. Vai tas nozīmētu, ka beidzot ir pienācis BPP laiks?

Iekūlies sāņus gājputniem

"Tur tā nelaime, ka esmu iekūlies unģika (saīsinājums no undergroud — aut.) aprindās. Citādi man būtu komercija ne pa jokam! Bet tagad par vēlu par to runāt," puspajokam saka Māris, kad ar viņu un grupu tiekamies Torņa mēģinājumu telpā un studijā, kur tapis arī jaunais BPP albums Runā ar mani, kas tiek izdots gandrīz trīs gadus pēc veiksmīgā Jauni iespaidi — 2001.gada alternatīvās mūzikas gada aptaujā gan pati grupa, gan albums pārliecinoši ierindojās pirmajā vietā. Jāatgādina, ka BPP ne vienreiz vien bijuši šādu aptauju līderi arī iepriekšējos gados.

Gabrieliskais Šverns

Šoreiz albuma izdevējs ir dzeltenais pastnieks Ingus Baušķenieks. Arī viņam BPP patikuši jau sen: "Mana jūsma ir tik liriska, skaista un neaizsargāta, ka tā ir vārdos neizsakāma. Ne jau tādā nozīmē, ka viņi spēlētu ideāli, bet tur ir kaudzēm skaistuma. Esmu ļoti pagodināts izdot viņu albumu," saka izdevējs, kuram savukārt Māra Šverna dziedāšanas maniere liekas gabrieliska. Domājot ar to tieši Pīteru Geibrielu, turklāt jaunībā, vēl Genesis laikos, ne tagad. "Tā līdzība nav plaģiātiska, bet iekšējā uzbūve ir tāda pati." Patiesībā nebūtu brīnums, ja Mārim šis salīdzinājums izrādītos pārsteigums, jo jau BPP pirmsākumos, klausoties salīdzinājumus ar The Cure, viņš izbrīnīts teica, ka tādus nezinot un esot ietekmējies no krievu Kino. Ar jauno albumu arī BPP ir piemeklējusi abu minēto grupu laika gaitā notikusī ģitārskaņu dominantes atkāpšanās par labu bagātīgām sintezatoru pasāžām, tomēr pietiekami prasmīgi, lai tajās nenoslīktu Šverna skaistās vārsmas un melodijas.

Nesociālais romantiķis

Romantiskuma piešprici dod arī bērnišķīgi naivi meiteņu papildu vokāli un čuksti. "Varbūt, ka mēs paši esam kļuvuši vecāki un… gudrāki? Toties kādreiz bija vieglāk un vienkāršāk," saka Māris, kura dziesmās nekad neparādās sociālās tēmas. "Mums jau ir divi sociālie dziedātāji — Dimiters un Dambis. Ko tad es vēl tur līdīšu?" Tomēr mūžīgais naudas trūkums nomācot pamatīgi, atzīstas Māris. "Godīgi sakot, ja parādītos kaut kāds vīriņš, prasītu uztaisīt komercmūziciņu un garantētu, ka man pēc tam būs mājiņa un baseiniņš, es uz to parakstītos," grupas biedriem smejoties, saka Māris. "Vienreiz mūžā es būtu spējīgs padoties šādam diktātam. Kālab ne? Vienīgi nez vai jūs ar mani tad gribētu spēlēt."

---

Baložu pilni pagalmi

Grupas dibināšanas priekšvēstnesis ir 1992.gadā lentē Baložu pilni pagalmi izdotās bijušā grupas Inokentijs Mārpls dalībnieka Māra Šverna dziesmas

1994.gadā Māris Šverns dibināja BPP kopā ar bundzinieku Uldi Gedru un basģitāristu Juri Mežecki (Joureli)

BPP spēlēja gandrīz visos pagrīdes mūzikas koncertos un ātri kļuva par pazīstamāko underground grupu

Albumi Skaties (1995, tā grāvēju Mans lielais rakstāmgalds dēvē par Latvijas indie himnu), Cik dīvaini (1995), Esi ar mani (1996), Vēstules (1998), Zabete baro baložus (1999), Jauni iespaidi (2001), Runā ar mani (2004)

Māra Šverna soloalbumi: Atmiņainā deja (1995), Romāna varonis (1997), Personīgā lietošanā (1999), M.U.M.S. (2003)

Tagadējais sastāvs: Māris Šverns (balss, ģitāra), Jānis Cīrulis (taustiņinstrumenti), Oskars Burovs (bass, balss), Uldis Gedra (bungas) un Ģirts Pavēnis (ģitāra)

---

CD

Baložu pilni pagalmi

Runā ar mani

Ingus Baušķenieka ieraksti

Koncerts

Mākslas darbinieku namā (Rīgā, Vaļņu 9) 12.III plkst.19.

Vecrīgā mājos baloži

Daiga MAZVĒRSĪTE, NRA pielikums Atpūta.tv, 12.03.2004.

„Baložu Pilni Pagalmi" Mākslas darbinieku namā 12. martā 19.00
Tāpat kā dažādie sabiedrības slāņi dzīvo paralēli, nedomājot par citu eksistenci, arī Latvijas mūzikā ir visiem jūtamais virsslānis, kā arī tā saucamā neatkarīgā mūzika. Tie ir ļaudis, kas mūziku uzskata nevis par maizes darbu, bet gan sevis izteikšanas veidu, tāpēc arī publicitāte viņiem nav svarīga. Jo kā gan citādi grupa „Baložu Pilni Pagalmi" spētu pastāvēt jau desmit gadu, kļūdama par vienu no oriģinālākajām latvju rokgrupām, tajā pašā laikā saglabādama gandrīz vai „incognito". Mazliet skaļāk nekā citkārt viņi grasās svinēt sava septītā albuma „Runā ar mani iznākšanu", 12.martā uzstājoties Mākslas darbinieku namā.

Grupas „Baložu Pilni Pagalmi" (turpmāk „BPP") līderis ir Māris Šverns – dziedātājs, dziesmu autors, ģitārists, kurš savu pirmo instrumentu iegādājās pirms divdesmit gadiem. Vispirms viņu saistīja pankroks, tad Māra dziesmas kļuva arvien melodiskākas un romantiskākas, līdz 1994. gadā viņš izveidoja grupu „BPP". Tajā līdzās Švernam sākotnējā sastāvā darbojās Uldis Gedrs pie bungām un Jourelis ar basģitāru.

Pēc grupas dibināšanas tā spēlēja gandrīz visos pagrīdes mūzikas koncertos (tolaik nebija klubu, kur katru vakaru notiek rokkoncerti, grupas tos organizēja pašas visdažādākajās vietās) un ātri kļuva par atpazīstamāko Rīgas neatkarīgo grupu. 1995. gadā ierakstīti un kasetēs izdoti albumi „Skaties!" un „Cik dīvaini", kā arī Māra pirmais soloalbums „Atmiņainā deja".

1995. gadā grupai pievienojās ģitārists Juris Alksnis, un grupa gāja pretī jaunām virsotnēm, kas materializējas albumā „Esi ar mani!". Pēc 1998. gada albuma „Vēstules" no grupas aizgāja Juris, lai pilnasinīgāk veltītu sevi grupai „Sirke", tomēr kā viesmūziķis viņš tiek aicināts arī katrā nākamajā albumā. Savukārt pēc nākamā albuma „Zabete baro baložus" no "BPP" atvadījās viens no trijiem tās sācējiem – Jourelis, lai visus spēkus atdotu savai grupai „Voiceks Voiska". Laika gaitā viņu vietā nāca jauni dalībnieki, un nu jau kādus trīs gadus tie ir - basists Oskars Burovs, taustiņinstrumentālists Jānis Cīrulis un soloģitārists Ģirts Pavēnis. 2001. gada albums „Jaunu iespaidi" alternatīvās mūzikas gada aptaujā ierindojas pirmajā vietā gan grupu, gan albumu konkurencē.

„Runā ar mani" ir jau septītais „BPP" albums, un tiem visiem cauri kā sarkans pavediens vijas Māra Šverna radošais rokraksts. Viņa dziesmas ir visai atšķirīgas no komercpopā un citur skanošā – tās skan kā vienā elpas vilcienā izdvestas, savādas kaismes, pat apsēstības pilnas, galēju emociju piesātinātas. Caur tām mūs uzrunā dzejnieka dvēsele, jo mūzika ir neatraujama no vārdiem – daži „BPP" mūziku dēvē par mīlestības roku…

Jaunā albuma izdevējs ir Ingus Baušķenieks ar saviem „Baušķenieka ierakstiem", dziesmu ierakstos piedalījies arī perkusionists Nils Īle (Daiga, Tu esi kaut ko sajaukusi, Nils Īle šajā ierakstā nepiedalās) un vairākas dziedātājas.

Par godu albuma izdošanai grupa sagatavoja īpašu koncertprogrammu un meklēja pasākumam piemērotu vietu - jau sākotnēji bija nolemts, ka tas nebūs neviens no mūzikas klubiem. Izvēle krita par labu Mākslas darbinieku namam Vecrīgā. Koncertam būs trīs daļas: pirmajā Mārtiņa Korsieša („Ēnu kabinets") projekts „Politehnika", otrajā „BPP" spēlēs visas desmit dziesmas no jaunā albuma („Latvian disco", „It īpaši", „Labākā šaipus piena ceļa", „Klinisch getestet" u.c.), bet noslēgumā skanēs vecie hiti.


Māris Šverns - M.U.M.S., Tornis

Torņa laiks Nr.3, jūnijs 2003

Grupas BPP līderis savu 4-to soloveikumu atzinis par pirmo (ieskaitot arī visus BPP albumus), ko viņam nav kauns dot citiem klausīties. Zināms, klausītājiem ir citi vērtēšanas kritēriji. Māris ir radījis vairākus absolūti klasiskus ierakstus, gan solo (piem., "Romāna varonis", 1997 vai "Atmiņainā deja"
, 1995), gan ar grupu (piem., "Cik dīvaini", 1995 vai "Esi ar mani", 1996), tāpēc katram jaunajam veikumam priekšā stāv nesalīdzināma grūta salīdzināšanās cīņa ar paša zelta fondu. Vai vispār ir iespējams ko labāku par minētajiem veikt? Varam tikai retoriski jautāt. Tomēr nevajag aizmirst, ka Māris ir hitmeistars, ko viņš arī apliecina šajā ierakstā. Kādās dziesmās? Klausieties paši!


Māris Šverns - M.U.M.S., Tornis

Diena 28.03.2003

*****
Kaspars Ozols

Šis Baložu pilni pagalmi līdera jaunais soloalbums radīts kā akustisks koncerts (trūkst tikai publikas reakcijas). Kā par brīnumu, Šverna gluži nemuzikālais vokāls lieliski sader ar albuma noskaņu un visai minimālistisko pavadījumu. Uz beigām gan šķiet, ka viss ir pārāk vienveidīgs. Iebildes rada dziesmu vārdi — bieži vien tie šķiet samocīti, bet operēšana ar Bībeles tekstiem — nedaudz dīvaina.

*****
Uldis Rudaks

Kaut vairāku dziesmu melodijas būtu labu labais pamats hitiem, nekādā gadījumā šo akustisko gandrīz istabas formāta albumu nevar vērtēt kā komercproduktu — tas adresēts Māra grupas Baložu pilni pagalmi un viņa nebalss faniem, kuru nebūt nav daudz, tomēr pietiekami, lai Māris justu aicinājumu turpināt virknēt smeldzīgas dziesmiņas, tāpat kā to dara literāti, necenšoties izmisīgi meklēt sev auditoriju



Baložu pilni pagalmi - «Jauni iespaidi»

... atver acis ieklausies Nr2, marts 2002

Baloži vai nu patīk vai nepatīk. Vai nu saskati šarmu Šverna dziedāšanā vai nesaskati. Pirmajiem šis būs vēl viens tekstuāli un Baložu romantikas bagāts albums, otri droši vien to pat nepamanīs vai neatšķirs no iepriekšējiem. Ir protams nianses, kas mainījušās, taču nekas tik būtisks, lai teiktu, ka viņi dikti auguši. Baloži ir kā ābolkūka pie vecmāmiņas. Tu brauc un zini - tā būs . Tāda pati kā vienmēr, tik pazīstama, nemainīga un tik ļoti mīļa un garšīga. Kā amatierisms - izcili.
Nora Rieksta, Basement, vērtējums: 7.5


Par spīti albumu nosaukumam un tam, ka arī albums iesākas ar vārdiem "jauni iespaidi", nekas par to sākumā neliecina.. bet tad atceros, ka mana mīļākā frāze un motto ir "before you judge, investigate".. noder vienmēr… "Būtībā" kā flagmanis iebrauc ostā un skaļi notaurē: BPP ir atpakaļ! man gan vairāk tā izklausās pēc rimeikam pašu dziesmai par to vietu "..kur var aizbraukt ar tramvaju"... … ai, cik bezgala izjusta ir dziesma "Mans Zirgs", šīs dziesmas dēļ vien man negribas domāt par Eiropas Savienību… žetons! klausoties megahitu "Pagaidi!" un "Mans Zirgs", rodas iespaids, ka tos ir sacerējuši un iespēlējuši pavisam citi Baloži..labāki…nezinu, bet "Uzmini" jaukais sākums tiek pēc mirkļa sabojāts ar nepamatotu muzikālo attīstību, haotisku mozaīku, kur Šverna vokāls iepaliek, taču šī dziesma varētu būt virziens, kurā skatīties Baložiem.. kaut vai tāpēc, ka mākslai vajadzētu lauzt robežas.. Vienkārši izcilas ir "Laimīgā" pēdējās 30 sekundes ar Kristīnes (?) vokālu... par spīti sarakstā minētajiem taustiņiem, to potenciāls ir palicis neizmantots... mazliet žēl, ka bija jāgaida puse albuma, lai albuma otrā pusē atrastu tādas pērles... ne jau katrā atrastajā austerē ir pērle, ne?
Renārs Zīvers, vērtējums 7.6

Albuma pirmās dziesmas aptuveni ir tādas, kādas es biju gaidījusi, bet tālāk lielākā daļa ir negaidīti oriģinālas dziesmas..Domāju, ka albumam vajadzētu patikt gan vecajiem BPP faniem, gan tiem, kas viņus vispār nav dzirdējuši. Mana pati pati mīļākā dziesma ļoti sīvā konkurencē ir …visas no 5.-10. Nu, nevar te izdalīt vienu dziesmu, jau tā 4 ļoti labas dziesmas palika atmestas.. "Uzmini" ierakstā super izdevusies pāreja no "nieka" uz "es izeju uz ielas", koncertā to droši vien būtu grūti tik ideāli realizēt. Tā tāda kā noskaņu mūzika. Gabaliņš ar "es izeju uz ielas" - nu, ļoti jauks. Šī dziesma (precīzāk, tās "otrā daļa") man atgādināja Time After Time dziesmu, kas tāpat saucās. /vispār man TAT nepatīk, bet tā ir vienīgā dziesma, kas no TAT man likās gaumīga/ Savukārt dziesmā "Laimīgā" visas ritmu, melodijas maiņas ir burvīgi izdevušās!! Albumu nobeigt ar šī laimīga!" nu, jauki, labs garastāvoklis garantēts:-)))) Dziesma "Mans zirgs" - tā vispār ir ļoti tāda, kā visas tautas dziedama dziesma, kā Imanta Kalniņa dziesmas, kā "Pūt vējiņi", nu, sirdij un dvēselei, no vienas puses BPP galīgi neraksturīga, bet tomēr BPP dziedātai, tai ir BPP noskaņa. Daudz es to dziesmu nevaru izturēt - sāku raudāt ... (Kā pie "Mūsu Tēvs.." Lūcijas Garūtas versijā) Pat mans priekšnieks, pēc albuma piespiedu klausīšanās, painteresējās, kas skanēja, un novērtēja, ka skan labāk nekā sākumā likās.:-))) Viņš gan iebilda, ka uzsvari esot bieži nevietā, man gan no savas puses gribas iebilst, ka BPP dziesmas vispār ir unikālas ar to, ka no GALĪGI neharmoniskiem tekstiem (ne atskaņu, ne vienāds zilbju skaits rindās, ne regulāri panti, nu, nekā ritmiska!) izdodas izveidot tik melodiskas un ritmiskas dziesmas! Piemēram, dziesma "Pagaidi!" - tās melodija visa viscaur ir vienā ritmā, un teksts ir sekojošs <zip zap>: un tagad pamēģiniet no tā izveidot skanīgu, ļoti ritmisku dziesmu "Dippada dappada" ritmā! Savukārt dziesmā "Ieelpo" ...<tā arī ir, Julitas apskats šādi beidzas -ed.>
Julita Kluša, LIML


Baložu pilni pagalmi - «Jauni iespaidi»

Kurzemes radio albūmu apskats, decembris 2001
©eglīC

Ja Jums sekojošie vārdi - TORNIS, TABŪNS, ODEKOLONS, DAMBIS izraisa vistiešākās asociācijas ar torņiem, deputātiem, dambjiem un parfimēriju, tad tālāk varat nelasīt. Par latvijas underground Jūs neesat dzirdējis ne nieka.

Visiem citiem viss tāpat ir skaidrs: vienai no senākajām Latvijas underground blicēm BALOŽU PILNI PAGALMI ir iznācis jauns albums "Jauni iespaidi". Un atkal - ja šīs grupas daiļrade nav sveša, tad ar jauniem iespaidiem šis CD nevarētu īpaši lepoties. Tā vien gribās teikt "vecie labie Baloži" ar to pašu dadaiski-nihilistiski-minimālistiski vienkāršo atieksmi pret dzīvi, mūziku un dzeju, kāda tā vienmēr šai grupai ir piemitusi.

Bet ja nekad neko "alternatīvāku" par Prāta Vētras agrīnajiem ierakstiem neesat dzirdējuši, tad šis CD jaunus iespaidus sagādās vai cik. Nepieradušai ausij šī plate pirmajā reizē liksies dīvaina, otrajā mazliet mazāk un ja būsiet ar mieru ši klausīties arī trešo reizi, tad LAIPNI LŪDZAM LATVIJAS UNDERGROUNDā.

Viens fakts nu ir nenoliedzams - BALOŽU PILNI PAGALMI ir savā stilā profesionāla komanda un "Jauni iespaidi" ir albums ar dīvainu pievilkšanas spēku. Jauks nieks mazliet citādi domājošjiem. Lai gan tas, ko mēs saucam par citādo domāšanu atkarīgs no mūsu skata punkta atrašanās vietas.

Baložu pilni pagalmi - «Jauni iespaidi»
Žurnāls Mūzikas saule, Nr. 7/8, decembris, 2001

Dace Bīriņa, TV 5
Saulē izlaužas pagrīdes mūziciņa. Nekad nebūs komerciāli izdevīgi izdot Baložu pilnu pagalmu un līdzīgu grupu mūziku, jo to saprot un klausās ļoti maza sabiedrības daļa. Salīdzinot Baložu pilni pagalmi albumu ar citu pagrīdes apvienību sniegumu, jāsecina, ka šajā albumā vēl var saklausīt kādas ausij tīkamas mūzikas skaņas.

Daiga Mazvērsīte, Latvijas Radio
Sajūsmas trīsas pārskrien pirmās dziesmas BPP laikā: hā, kāda komercija - to jau var atskaņot pat radio! Jānis Cirulis ar taustiņinstrumentiem padarījis līdz šim neaptēsta ansambla mūziku konfekškastei līdzīgu. Teicams iesaiņojums, lieelisks saturs (tikai forma mazliet pieklibo). Un, ja kāds raksta, ka nav teksta autoru, lai palūdz uzrakstīt Švernam. Izklausās tik labi, ka nav obligāti taisni dziedāt.

Toms Grēviņš, Sīrups
Pollijas Džinas Hārvijas menedžerim pieder kāda spārnota frāze: tu vari ierakstīt mūziku kaut vai pagrabā, bet, ja tā būs laba, to klausīsies miljoni. Latvijā līdz šādai atklāsmei profesionāļiem vēl tāls ceļš ejams, bet Māris Šverns ar Baložiem tikmēr ieraksta lieliskas dziesmas, kurām daudzi uzliek nebaudāma underground un indie zīmogu. Taču šim dziesmām ir dvēsele, kas mūsdienu latviešu mūzikā ir retums.

Sandris Vanzovičs, NRA
Diezgan grūti izprast, ko mūzikas cienītāji rod Baložu mūzikā, taču neapstrīdams ir fakts, ka grupa ir viena no iecienītākajām underground aprindās. Prieks, ka arī neatkarīgās mūzikas pārstāvji raduši iespēju ierakstīties kvalitatīvā studijā un dziesmas izdot cienījamā formātā. Kopumā Jauni iespaidi nekādus jaunos iespaidus nedod - melodijas ir skumjas, teksti - dziļdomīgi, un viss materiāls ir diezgan garlaicīgs, bez jebkādas uguntiņas.

Kaspars Zaviļeiskis, Jaunā Avīze
Jaunu iespaidu šeit, protams, netrūkst. Ja nu vienīgi jūs neesat viens no tiem ļautiņiem, kuri neizlaiž nevienu pašmāju nekomerciālās mūzikas pasākumu un kuriem tas būs kārtējais saundtreks tur notiekošajam. Šis tātad ir simtprocentīgs andergraunda produkts (ar visām no tā izrietošajām sekām), ko nav kauns pabīdīt arī apergraundā. Coolīgi skan, vai ne?



Baložu pilni pagalmi - «Jauni iespaidi»

Autors: Sandris Vanzovičs, «NRA», īpaši «Apollo»

Viena no latvju “underground” aprindās pazīstamākajām un populārākajām grupām “Baložu pilni pagalmi” laidusi klajā savu jau astoto albumu. Paši mūziķi gan sevi pie “underground” frontes it kā nepieskaita, taču tomēr tieši neatkarīgās mūzikas lauciņš ir tas, kurā “baloži” visbiežāk parādās.

Šīs grupas mūzikas stils ir praktiski nedefinējams, taču tuvākās līdzības laikam gan būtu ar ģitārroku. No iepriekšējiem albumiem “Jauni iespaidi” atšķiras ar lielāku dziesmu sarežģītības pakāpi, taču kopumā viss ir pa vecam - aizdomāties liekoši teksti un nedaudz gaisīga mūzika. Šoreiz “baložu” četrotnei - grupas līderim, ģitāristam un vokālistam Mārim Švernam, bundziniekam Uldim Gedram, taustiņniekam Jānim Cīrulim un basistam Oskaram Burovam - ierakstā piepalīdzējusi vesela virkne “underground” aprindās vairāk vai mazāk pazīstamu mūziķu, ieskaitot bijušos “baložu” dalībniekus Juri Alksni (ģitāra) un Joureli (“backing” vokāls). Jāpiebilst, ka «tornisti» diezgan reti savu produkciju finansiālu apsvērumu dēļ presē kompaktdiskos, tomēr “Jauni iespaidi” ir atzīmējami arī ar šādu faktu. Tāpat vajadzētu pieminēt, ka “baloži” raduši iespēju ierakstīties profesionālā studijā (pie Jāņa Levita studijā “Phoeniks”), kas tikai priecē - arī neatkarīgās mūzikas produktu taču var sagatavot kvalitatīvi, mūzikas vērtība jau no tā neko nezaudēs.


Baložu Pilni Pagalmi. Jauni Iespaidi, Tornis

Diena 26.10.2001

*****
Kaspars Ozols

Trīs zvaigznes par to, ka šī indie veterāniem pieskaitāmā grupa varonīgi cenšas nenodot ideju un turpina darboties indie mūzikai tik nelabvēlīgā vidē kā Latvija (liela daļa atzinības par to pienākas Tornim). Taču, diemžēl, viņiem piemīt arī visas pašmāju underground slimības: aizgūtas idejas, kopētas skaņas un vārgs vokāls. Taču kopsummā albumu drīzāk var saukt par labu, nekā sliktu.

*****
Uldis Rudaks

Populārajai Latvijas underground grupai netipisks, eksperimentāls un tāpēc pazinējiem ļoti interesants albums: pirmā dziesma ir absolūts hits, daudz sintezatoru, papildus vokālu. Ierakstīts Phoenix studijā, tāpēc pazudusi Tornim raksturīgā netīrā skaņa, tomēr saturs tas pats vecais, smeldzīgi romantiskais, bet grupas līdera Māra Šverna vokāls pelnījis uzslavas tāpēc vien, ka joprojām skan tikpat šķībi kā BPP sākumos.


Arī uz underground skatuves notiek rosība.
Baloži nāk ar jauniem iespaidiem
Sandris VANZOVIČS, NRA 26.10.2001

Ar vakar notikušo koncertu neatkarīgās mūzikas pārstāvju iecienītajā klubā Pulkvedis savu jauno albumu Jauni iespaidi prezentēja šobrīd par vienu no labākajām underground komandām uzskatītā grupa Baložu pilni pagalmi.

Astotais, bet ne pēdējais
Neatkarīgās mūzikas aprindās grupa Baložu pilni pagalmi skaitās viena no labākajām komandām. Lai gan plašākam mūzikas pazinēju lokam šīs grupas vārds varbūt arī neko neizsaka, baloži jau ir izdevuši virkni albumu - Cik dīvaini (1995. g.), Skaties! (1995. g.), Esi ar mani (1996. g.), Tā būsi tu (1998. g.), Kukainīši (1998. g.), Vēstules (1998. g.), Zabete baro baložus (1999. g.) un pēdējo, šomēnes klajā nākušo, Jauni iespaidi. "Sākumā tie bija tikai kasetēs, taču pēdējā laikā saradušies aparāti, uz kā klausīties, tāpēc tie tiek atkārtoti izdoti kompaktdiskos," klāstīja viens no grupas līderiem Māris Šverns.
Par jauno albumu kaut ko tuvāk teikt ir pagrūti - tā pati baložu mūzika, tas pats stils. No iepriekšējiem albumiem šī ripa stilistiski faktiski neatšķiras - vienīgi šoreiz grupa var palepoties ar to, ka ierakstījusies profesionālā studijā. "Varbūt šīs dziesmas ir krietni sarežģītākas - tās vairs nav vienkārši balādītes," prātoja Māris. Līdzās pašiem grupas dalībniekiem - Mārim Švernam (balss, ģitāra, mandolīna), Jānim Cīrulim (taustiņi), Oskaram Burovam (bass, mandolīna, balss) un Uldim Gedram (bungas) - šoreiz albuma radīšanā piedalījusies vai vesela neatkarīgās mūzikas dream team, ieskaitot grupas Sirke līderi Juri Alksni, saksofonisti Signi Sirmo un piedziedātājus Lauru Ziemeli, Kristīni Blekti un Juri Mežecki jeb Joureli. "Vajadzēja kādas backing meitenes, vajadzēja soloģitāru. Uz to brīdi mums nebija ģitārista, tāpēc arī sarunājām, ka piepalīdzēt varēs Juris Alksnis," stāstīja Māris.

No tornistu aprindām
Grupa Baložu pilni pagalmi dibināta 1994. gadā, un pie tās šūpuļa stāvēja Uldis Gedra un jau pieminētais Jourelis (šobrīd underground aprindās pazīstamās grupas Voiceks Voiska līderis). Grupas nosaukums gan ir Māra roku darbs. "Kādreiz, 80. gadu beigās man patrāpījās grāmata, kurā bija apkopoti sešu turku dzejnieku dzejoļi. Tā grāmata saucās Baložu pilni pagalmi, un es toreiz domāju, - ja man kādreiz būs grupa, tad viņa tā arī sauksies," atminējās M. Šverns. Savulaik viņš spēlēja kopā ar Raimondu Lagimovu jeb Dambi grupās Aklā zarna, Ragana, kā arī komentārus neprasošajā Inokentijs Mārpls, taču pēdējā laikā par viņa pastāvīgo darbavietu kļuvuši tieši baloži.
Savas darbības pirmssākumos grupa diezgan ātri sagatavoja savu pirmo koncertprogrammu un aktīvi piedalījās dažādos koncertos un festivālos. Par pirmo savu albumu baloži gan nebija stāvā sajūsmā, tāpēc arī tas tika vairākkārtīgi pārrakstīts. Aprakstot šīs grupas daiļradi, diezgan bieži tiek pieminēts termins mīlestības roks, par ko gan vismaz M. Švernam ir diezgan dalītas izjūtas. "Man liekas, ka cilvēki ar vārdu mīlestība saprot tikai sievietes un vīrieša attiecības. No šī viedokļa es šādam apzīmējumam negribētu piekrist."
1995. gadā pie M. Šverna, U. Gedras un Joureļa piebiedrojās J. Alksnis, ko arī varētu dēvēt par baložu ziedu laikiem. 1995. - 1996. gadā grupa piedalījās vairākos festivālos, un publikas atsauksmes bija visai atzinīgas - lai gan neviens tā īsti nevarēja definēt grupas smeldzīgo mūzikas stilu, daudzi no baložu uzstāšanās bija stāvā sajūsmā. Interesanti, ka pats Māris grupu negribētu pieskaitīt pie underground pārstāvjiem, turklāt arī šajā apritē baložu dziesmu autors nonācis zināmā mērā nejauši. Savulaik viņš bija kādu laiku metis spēlēšanai mieru, taču sapazinies ar underground kultūras piekopējiem. "Viņiem bija sava vieta, kur spēlēt - tornis (visai kolorīta vieta, kur pulcējas neatkarīgās mūzikas grupas - S.V.), bija aparatūra un varēja taisīt mēģinājumus, rakstīt dziesmas utt. Tā bija vienīgā vieta, kur es varēju savas idejas materializēt," stāstīja Māris. "Ja es tajā brīdī būtu sapazinies ar popsovikiem vai metālistiem, un viņiem būtu telpas, kur spēlēt, es varbūt būtu gājis pie viņiem."
1997. gadā baloži pat tika pie līguma ar tolaik cerīgo ierakstu kompāniju Alises ieraksti, taču šī izdevniecība beigu galā mira dabīgā nāvē. Šajā gadā grupu pameta arī J. Alksnis, kas turpmāk nolēma sevi veltīt tikai grupai Sirke. Pēc diviem gadiem no baložu komandas izstājās arī Jourelis, kam tuvākas likās ģitārmūzikas idejas, un viņa vietā nāca J. Cīrulis no joprojām pastāvošās Madonas - Cēsu - Rīgas grupas Kas tev par daļu? Sastāvā iekļāvās arī U. Gedras klasesbiedrs, basists O. Burovs.

Pieradinātie nepieradinātie
Diezgan grūti noteikt, kas īsti ir baložu auditorija, jo grupa spēlē ļoti dīvainā, un tāpēc arī interesantā, stilā. "Reizēm klausītāji ir ļoti domīgi, sēž un klausās, taču reizēm ir ļoti aktīvi. Tas laikam ir atkarīgs no dziesmas, kādu mēs tobrīd izpildām. Es nedomāju, ka tos, kas klausās mūsu mūziku, varētu kaut kā īpaši nošķirt no pārējiem - tās tomēr ir tikai emocijas," uzskata M. Šverns.
Interesanti, ka underground tiek visai dažādi uztverts konkrētās sabiedrības kastās. Tā, piemēram, pirms trīs gadiem grupas dziesma Tā būsi tu septiņas nedēļas (!) atradās Latvijas Radio 2 topa pirmajā vietā, taču tajā pat laikā šo dziesmu Radio SWH nepieņēma, aizbildinoties ar tās neatbilstību radiostacijas formātam.
Savulaik gan underground aprindās gluži vai par nāves grēku tika uzskatīta savas daiļrades tiražēšana komerciāliem mērķiem, tas ir, dziesmu ierakstīšana CD. "Cilvēkam jau ir ielikts iekšā, ka viņš grib, lai apkārtējie viņa darbu novērtē. Tas vienmēr ir bijis un joprojām ir virzošais spēks, ka gribas vienkārši citiem piedāvāt sava darba augļus. Ja būs pilni stadioni [koncertos] un izpirkti albumi, tad, protams, es esmu par tikai par, bet es melotu, ja teiktu, ka no viena rīta līdz otram tikai to vien daru, kā prātuļoju, kā man to panākt," par saviem albuma izdošanas motīviem klāstīja Māris. Tā jau tas ir - nevajadzētu uz neatkarīgās mūzikas darboņiem skatīties kā uz baltajiem zvirbuļiem, jo tepat jau viņi ir, un viņu idejas nemaz nav tik tālas no citu mūziku mīlošo ļautiņu domām.

Latvijas grupu izlase “Starteris I” 2000, “Tornis Records”
Sandris Vanzovičs, NRA, īpaši Apollo
22.12.2000

Jau ierasts, ka uz izdotajiem albumiem ir salipināti uzraksti, kas brīdina ar milzonīgām nepatikšanām un gandrīz vai grēku plūdiem, ja kāds iedomāsies konkrēto “ripu” pavairot bez tās izdevēju un mūzikas autoru piekrišanas un attiecīgas samaksas. Šajā jomā izņēmums ir nesen klajā nākusī Latvijas neatkarīgās mūzikas grupu izlase “Starteris”, kas paredzēta šo komandu reklamēšanas vajadzībām - uz albuma ir pat speciāls uzraksts, kas aizliedz to pārdot.
Šā “promoCD” izdevēji pat gluži vai aicina “underground” cienītājus to piratizēt, piedāvājot adresi internetā, no kurienes šajā albumā apkopotās dziesmas var “sapumpēt” MP3 formātā pilnīgi oficiāli. “Starterī” dominē neatkarīgās mūzikas atzars, kura spilgtākie pārstāvji ir grupa “Baložu pilni pagalmi”. Arī šajā izlasē “baloži” ir pārstāvēti ar divām dziesmām un atliek vien pabrīnīties, ka kāda ar labu ožu apveltīta skaņu ierakstu kompānija nav šo komandu pamanījusi un izvilkusi no pagrīdes plašākai publikas apskatei.
No izlasē prezentētajām 11 grupām vai projektiem ietrāpījušās arī ārpus latvju zemes robežām jau paceļojušās grupas “Sarkanais oktobris” (arī tipiski “balodisti”) un “Sirke” (variet nemeklēt kādu pie šīs komandas mikrofona - to jūs te neatradīsiet jau no 1996. gada), kā arī “Satellites LV”, kas ir tas pats savulaik festivālu “Liepājas dzintars” novinnējušais “The Satellites” ar brāļiem Žildēm priekšgalā. Pēdējos gados “satelīti” gan atmetuši ar roku britpopa “a la Oasis” spēlēšanai un un pievērsušies amerikāņu “underground”, taču izskatās, ka ideju pārbagātības lēkmes pār grupas mūziķiem tā arī nav nākušas. No pārējiem izlasē iekļautajiem gabaliem varētu izcelt trokšņu mūzikas cienītājus no grupas “Latvijas Gāze”, tipisku neatkarīgās mūzikas komandu
“M.E.L.O.Tests”, kā arī, protams, leģendāro “Inokentijs Mārpls”, taču galvenā šīs izlases funkcija ir mūzikas producentu iepazīstināšana ar jaunajām komandām, un to šī kompilācija arī sekmīgi veic.

© LATTELEKOM, 2000


Ja nepatīk - neklausies!
Daiga Mazvērsīte. "Vakara Ziņas", 17.06.1998.

Latvijā ir ļoti daudz mūziķu, kas spēlē un dzied tāpēc, ka tas viņiem šķiet tīkamākais iztikas pelnīšanas veids. Un ir nedaudz mazāk to, kas spēlē un dzied, lai sagādātu prieku paši sev un tiem nedaudzajiem, kas viņu mūziku atzīst par labu esam. Pie pēdējiem pieder arī Rīgas grupa «Baložu Pilni Pagalmi», kas gatavojas laist klajā savu jau ceturto albumu «Vēstules». Pagaidām tas tiek ieskandināts ar radiosinglu «Tā būsi Tu», kas jau piekto nedēļu uzvar «Latvijas Radio 2» latviešu dziesmu topā «Kamolā tinējs» un tagad ir izdota arī singla kasetes formā.

Bez lielīšanās mānijas

Šie romantiskie jaunie mūziķi grupas nosaukumu paņēmuši no pasen izdota turku dzejas krājuma virsraksta, un, iespējams, Rīgā baložu ir ne mazāk kā Stambulā. Kad klausies viņu dziesmas, liekas, ka četri puiši sēž kādā nelielā Vecrīgas pagalmiņā un savā nodabā dzied par dzīvi - gar acīm slīd spilgtas izjūtu ainas, grupas dziedātāja Māra Šverna dzejā atainotas. Visos līdzšinējos albumos, sākot ar 1994. gadu, lomu sadalījums ir nemainīgs: grupas «Baložu Pilni Pagalmi» mūzika, Māra Šverna teksts, un likumsakarīgi, ka tieši viņš ir galvenais runātājs grupā.
Māra Šverna vārds astoņdesmitajos gados saistījās ar aktivitātēm latviešu pankroka jomā - grupā «Inokentijs Mārpls». Sekoja ilgs klusuma periods no 1987. līdz 1992. gadam, un tagad viņā nav jūtama nekāda panku ārišķība vai agresija. Māris ir rāms, neuzkrītošs puisis bez ambīcijām un sevis lielīšanas mānijas, viņam līdzīgi ir pārējie «BPP» dalībnieki: basists Juris Mežeckis, ģitārists Juris Alksnis un bundzinieks Uldis Gedra. «Es jau pats neizdomāju spēlēt grupā, mani pierunāja - teica, ka vajadzīgs bundzinieks,» atzīstas Uldis, kas spēlējis arī daudzos citos projektos, taču viņam nekad nav bijusi vēlēšanās strādāt kādā ļoti populārā grupā. «Dziesmas ir, un gribas tās spēlēt, bet nav svarīgi ar to sasniegt kādu mērķi. Patīkami, ja apkārt ir cilvēki, kas to spēj novērtēt, kam patīk, un man nebūs ne labuma, ne sliktuma, ja dziesmu dzirdēs lieli pūļi. Mums no tā nekas nemainīsies, ir labi, ja vispār kaut ko ar dziesmām var darīt, piemēram, ierakstīt,» paskaidro Šverns.
«BPP» nu nekādā gadījumā nav stadionu grupa un uz šādu statusu arī nepretendē. Viņu mērķos neietilpst ne Latvijas, ne pasaules iekarošana. Spēlēt viņiem vislabāk patīk klubos, nelielas auditorijas priekšā, tā teikt, savējiem. Ja arī viņi patiktu miljoniem, šķiet, «BPP» mūzikā nekas nemainītos, taču tas viņiem būtu patīkami. «Ja citiem cilvēkiem nepatiktu, es nodomātu - re, cik žēl! - un spēlētu pats sev,» - tā Māris. Šķiet, viņam komponēt, spēlēt un dziedāt nozīmē to pašu, ko citam ēst un elpot.

Trim albumiem drīz sekos ceturtais

Nav tā, ka nauda «BPP» pavisam nav svarīga. Viņi pagaidām ar to rēķinās un savstarpēji ir vienojušies, ka tas tomēr nekad nebūs galvenais. «Būtu jau ļoti skaisti, ja maizi varētu pelnīt ar mūziku - mēs būtu tikai «par». Bet stils, kā grupas iesaistās mūzikas biznesā, izcīnot cīņas, pierādot, izkarojot, mums visiem stipri derdzas. Tajā cīņā pati mūzika var pazust,» deklarē «BPP». Tāpēc dienā viņi strādā katrs savu maizes darbu. Vakaros viņi dodas mēģināt uz Āgenskalnu, kur atrodas izdevniecība «Tornis Rec.», kurā līdz šim izdoti viņu trīs albumi: «Cik dīvaini» (1994), «Skaties!» (1995) un «Esi ar mani!» (1996). Dažreiz gan četrotne satiekas tāpat vien — ir kopīgi braucieni, viņi labprāt uzspēlē futbolu. Varbūt viņi būtu kopā arī tad, ja mūzikas nebūtu.
Interesanti, ka Māri Švernu pārējie trīs sauc par «hitu konveijeru» - viņš rada dziesmu, parāda to draugiem, un tie visu apaudzē ar miesu. «Katram ir iedalīts savs lauciņš: Māris raksta dziesmas, es sarunāju mēģinājumus, Juris ņēmās ar kasešu izplatīšanu, otrs Juris zīmēja noformējumus,» stāsta Uldis. Ceturtajā - topošajā - albumā «Vēstules» izdales raižu nebūs, jo lietas kārto viņu menedžeris Roberts Galvāns, pie viena nodibinot pašiem savu leiblu «Alises Ieraksti». Tā jau ir sava veida neatkarība, un «BPP» nekad nav ilgojušies pēc saistībām ar lielajām firmām, kas noteiktu, kā un kas jādara. «Ja mēs ar kādu lielo kompāniju sadarbotos, tad tikai tad, ja tiktu izpildīti mūsu noteikumi,» uzsver Šverns. Tikpat piesardzīgi viņi izturas pret savu dziesmu iekļaušanu izlasēs līdzās slaveniem mūziķiem, jo viņiem labāk patīk spēlēt savā nodabā. «Taču mums ir arī tīri cilvēciska interese, jo kur jau tie gadi, kopš spēlējam savai publikai. Viņi pazīst mūs, mēs - viņus. Ir ļoti interesanti, ka mūsu dziesmas tagad skan «Radio Rīgai» un «Latvijas Radio 2». Kāpēc lai to pazīstamo seju nekļūtu vairāk?»

Mūzika kā nepārtraukta attīstība

Interesanti, vai «Baložu Pilni Pagalmi» varētu uzspēlēt kādu rokenrolu vai «Līvu» «Zīlīti»? Viņi gan saka: kāpēc ne, tikai jāpatrenējas! Viņi varot pat iestudēt veselu programmu ar «Līvu» dziesmām, taču pirmām kārtām vēlētos, lai viņus iepazīst kā savu dziesmu spēlētājus. Un tās ir dziesmas par dzīvi: kā saka Šverns, viņš raksta par visu, kas katram no mums ir apkārt, - cilvēku attiecības, domas, atgadījumi, atmiņas. Muzikāli viņš patlaban aizrāvies ar britu jau sen izjukušo grupu «The Smiths», pirms tam bija «Crowded House» periods, bet pārējo trīs gaume ir citāda - viņi dod priekšroku krievu mūzikai un amerikāņu koledžrokam. No turienes viņi pārmantojuši zināmu skanējuma skarbumu, tiešumu, ko daži uztver kā nemācēšanu spēlēt, nepamanot īpašo manieri. Arī par Šverna dziedāšanu gadās dzirdēt nepatīkamas piezīmes, taču viņš neapvainojas, jo tiešām vokālo mākslu nav nekur mācījies. Savulaik Māris cerēja, ka izdosies sadarbība ar dziedātāju Lotu no «Deports uz debesīm», bet nekā - visi uzstāja, ka tikai viņš pats vislabāk spēj dziedāt savas dziesmas. Tomēr, tāpat kā līdz šim, ne Švernam, ne grupai «Baložu Pilni Pagalmi» nav nekādu konkrētu nākotnes plānu. Rodas dziesma, viņi to uztaisa, kad salasās daudz dziesmu, top kasete. «Neesmu pat domājis par to, kas būs rīt. Mums četrus gadus notiek nepārtraukta attīstība - tas, ka neesam uz lielajām skatuvēm, televīzijā un radio, nenozīmē, ka mēs mīņājamies uz vietas. Pat, ja mēs pēc desmit gadiem saņemsim «Gremmy», tas man nedos iedvesmu dziesmas taisīšanai, ne arī vairos manu profesionālismu. Daudzām grupām ir cilvēcisks ego - gribas, lai atzīst tavu mūziku. Bet vispār tā ir gaumes lieta: nepatīk - neklausies!» rezumē Māris Šverns.


Māris Šverns. Romāna varonis. Tornis Records.
Uldis Rudaks, Diena, 06.02.1998.


Māris Šverns, grupas Baložu pilni pagalmi līderis, debitējis mūzikā leģendārajā underground grupā Inokentijs Mārpls astoņdesmito gadu vidū. Romāna varonis ir Māra otrais soloalbūms un, kā viņa cienītājiem jau ierasts, pilns ar paša vokālās skolas neapzīmogotās balss izdziedātām nepretenciozām, sirsnīgām un romantiskām dziesmiņām, kuras plašākas publicitātes gadījumā varētu kļūt par Latvijas mēroga hītiem. Nezinātājiem varu pavēstīt, ka tajās ir kaut kas no agrīno The Cure un kino instrumentācijas minimālisma. Man šī mūzika likas kā radīta vientuļam rītam aiz norasojuša loga, kas spogulis nešķiet draugs, citi tam piedēvē terminu "ugunskuru pops". Dziesmās Māris izmanto savus, šajā albumā arī Ievas Rozes un dažu turku dzejnieku tekstus.


Nav vajadzīgi fanu pūļi
Uldis Rudaks. "Diena"

Iespējams, ka grupa Baložu pilni pagalmi nekad nekļūs plaši populāra, jo Latvijas mazajā mūzikas tirgū ir jāspraucas kā pilnā trolejbusā, lai sasniegtu kaut kādu masu atzinību. Vai vismaz, ja ir uzkrītoša āriene, jāgrozās tā paša pilnā trolejbusa tuvumā ar cerību, ka kāds ietekmīgs tēvocis pamanīs un pienāks klāt, lai apvaicātos, piemēram, cik pulkstenis.
Nezinātājiem jāpaskaidro, ka Baložu pilni pagalmi (B.P.P.) spēlē melodisku ģitārmūziku ar romantiskiem tekstiem par pavasari, kurā viss ziemā slēptais atklājas, par nesastapto meiteni, jūru, sauli, nozagto rozā baloniņu, par govīm, kurām neviens neizstāsta par drīzo nāvi kautuvē, utt.
B.P.P. ir viena no (ja ne vis) pazīstamākajām Latvijas underground grupām un tur savu karogu pietiekami augstu - neviena no pirmajā rindkopā pieminētajām īpašībām viņiem nepiemīt.
«Mums nav nepieciešami fanu pūļi, kas skrien, trako, pazīst cilvēku pēc gaitas. Mums vispirms vajag, lai ciena mūsu mūziku,» basģitārists Jourelis (izrunā Džūrelis, īstajā vārdā Juris Mežeckis) vienkārši skaidro.
Grupas līderis Māris Šverns viņam piebilst, ka būtu jau labi ierakstīties profesionālā studijā, jo visai nabadzīgais Torņa aprīkojums, arī instrumentu kvalitāte jau sen mūziķus neapmierina, bet... naudas nav, un viņiem daudz labāk patīk spēlēt draudzīgā, intīmā atmosfērā nelielās zālēs nevis vienam milzīgam klausītājam - pūlim.
Par spīti visam tam, kas, protams, daudziem liek neizpratnē izsaukties: «Bet ko tad jūs, džeki, vispār gribat, ja savā labā nekustināt ne pirkstiņa?!» grupa B.P.P. pastāv jau trīs gadus un dzīvo, varētu teikt, no fanu saujiņas, un, protams, savas mīlestības.
Ugunskuru pops, mīlestības roks - tādi termini piedēvēti B.P.P. Līderis Māris Šverns pagrīdes mūzikas studijā Tornis (tā iemājojusi kādā ūdenstornī Pārdaugavā) ieguvis iesauku Hītkonveijers, jo vairums viņa dziesmu patiešām ir tik melodiskas un viegli iegaumējamas, ka jābrīnās par izdevēju izvēli, kad tie ņem un mēģina uztaisīt zvaigznes no tādiem mūziķiem, kas jau sākotnēji neko saistošu nesola (vārdos šoreiz nesauksim).

Ģitāra vai režģis alus

Grupas B.P.P. saknes meklējamas jau astoņdesmito gadu sākumā, kad divi bērnības draugi, Poligrāfiķu arodvidusskolas audzēkņi ar visai nosodāmu tendenci audzēt garus matus un uzvesties neatbilstoši vidusmēra padomju jaunieša tēlam nopirkuši pirmo akustisko ģitāru. Grupas biedri teikuši, ir nu gan duraki: par tādu naudu taču varēja paņemt veselu režģi alus. Šos puišus sauca Māris un Raimonds (plašāk pazīstams kā Dambis).
Muzicēšana notika Dambja dzīvoklī, dziesmas sacerēja un dziedāja abi, atsevišķās kolekcijās joprojām saglabājušies to laiku ieraksti, kur tagadējais romantiķis Māris dzirdams tik neprātīgi ķērcošs, ka pat sekspistolists Džonijs Rotens varētu viņu apskaust.
Pirms 1987.gadā grupa kļuva par vēlāk leģendāro Inokentiju Mārplu, tai bija nosaukumi Aklā zarna un Ragana. Tajā pašā gadā Māris nelaimes gadījumā savainoja kreiso roku un pameta grupu, lai nopietni pievērstos ģimenes dzīvei.

No sevis neaizbēgt

Kā var noprast pēc rubrikas nosaukuma, stāsts nevar turpināties ar ģimenes dzīves aprakstu. 1992. gadā Māris tomēr nevar mierā nosēdēt un pēc Dambja ieteikuma nolemj ierakstīt savas klusēšanas laikā tapušās dziesmas. Tornī tiek ieskaņota lente ar trim dziesmām, kurai dots no turku autoru dzejoļu krājuma aizgūts nosaukums Baložu pilni pagalmi. Vairākus tekstus no šī krājuma Māris izmantojis savās dziesmās. Tagadējais B.P.P. soloģitārists Juris Alksnis atzīmē, ka šāds nosaukums patiesībā izklausās ļoti latviski. Pēc atgriešanās mūzikas apritē Māris sadarbojies arī ar pagrīdes aprindās labi pazīstamo, gandrīz jau leģendāro dziedātāju, vārdā Lota (vēlāk grupas Deports uz Debesīm līdere).
1994.gada pavasarī pēc uzstāšanās koncertā Odekolons Live I «Krāmenē» Māris nolemj, ka jādibina grupa. Māra personas un viņa lirisko dziesmu fascinēti, sadarboties piekrīt dažādās grupās muzicējušie bundzinieks Uldis Gedra (Ir Bijuši mati un izbijuši, Smogs, Shine On) un basģitārists Jourelis (Tukšā muca, Voiceks). B.P.P. ir radušies.

Ražošana triecientempos

Pēc mūzikas spēlēšanas izslāpušais un ideju pārpilnais Māris kopā ar saviem grupas biedriem Torņa studijā ieraksta vienu albumu pēc otra, arvien biežāk notiek koncerti.
Visu trīs ierakstīto albumu nosaukumi, izrādās, neapzināti veido tādu kā triloģiju - Cik dīvaini (1994), Skaties! (1995), un Esi ar mani! (1996). Vai neizklausās kā Atnācu. Ieraudzīju. Uzvarēju?
Vismaz underground lauciņā tas ir izdevies. Māris saka: rajons ir prihvaķīts. It kā būtu laiks ieņemt nākamo, lielāku. Māris īsti nezina, vai viņš to grib. Bet tā publikas daļa, kura jau ir dzirdējusi B.P.P., noteikti nav vienīgā, kas to pelnījusi. Tas jau uzliek pienākumus.
Atgādinu B.P.P. sākotnējo līdzību ar agrīno The Cure - bungas, vienkāršs bass un dziedošs ģitārists, kura rokās krietni labāk iederētos akustiskā, ne elektriskā ģitāra. Māris iekarst un taisnojas, ka The Cure viņš pirmo reizi izdzirdējis krietni pēc tam, kad jau vairākas reizes dabūjis dzirdēt par B.P.P. līdzību ar The Cure. Es viņam ticu, jo galu galā arī The Cure līderis Roberts Smits noteikti nebija dzirdējis The Cure, kad sāka spēlēt. Toties visi baloži ir krievu rokmūzikas, it īpaši Kino cienītāji, varbūt no turienes tā asociācija ar The Cure?
Tagad, pēc grupas Shine On ģitārista Jura Alkšņa pievienošanās, B.P.P. papildinājusies ar enerģiskiem ģitāras «soliņiem» un tās skanējums vairs nav sajaucams ne ar vienu citu grupu.

Šova nav un nebūs

Šis raksts nav veidots kā intervija, kaut arī tāda notika. B.P.P. nav un nekad nebūs šovmeņi, kuri perfekti izstrādājuši savu pasniegšanas stilu.
«Mūsu izturēšanās uz skatuves ir tāda, ka patiesībā tās nav nekādas,» saka Jourelis un Alksnis viņam lietišķi piebilst: «Kādi esam, tādi esam.» Arī Māra vokāls ir tāds, kāds tas ir: neapcirpts, nepiegludināts.
Dažos koncertos, it īpaši mazos, viņi spējuši klausītājus aizkustināt līdz asarām vai šķietamam lidojumam, kad telpa, laiks un viss cits ārpus mūzikas esošais uz brīdi aizmirstās.
«O... Kā man patīk viss, Viss kas tev nepatīk, Bet ārā drīz sāks snigt, Tu nezini, nezini, ko zinu es, Bet ārā jau sāk snigt, Bet kā tev patīk mans lielais rakstāmgalds, Bet kā tev patīk uz sienas rakstīts vārds...»
Pietiek lasīt, jāiet klausīties!

Baložu pilni pagalmi
1. Viņus dēvē par hītu fabriku, bet slava kavējas
2. Sintezatorus un narkotikas nelieto, spēlē futbolu, cietumos nav bijuši
3. .Līdz šim ierakstījušies tikai pagrīdes studijā Tornis

Publicēšanas datums: Piektdiena, 1997. gada 9. Maijs.
Rubrika: Izklaide (7. lpp.)
© DIENA


Baložu pilna dzīve aiz loga.
Pilni Pagalmi piedāvā savu jauno albumu Esi ar mani!
Uldis Rudaks, Diena, 19.11.1996.

Pretēji pirmajam iespaidam grupas Baložu pilni pagalmi (B.P.P.) nosaukums nav radies, tās līderim Mārim Švernam kādā nogurdinošā rītā vērojot pasauli aiz norasojuša loga. Kaut atbilstošs gan. Baložu pilni pagalmi ir latviskais nosaukums turku autoru dzejoļu kopkrājumam, no kura vairākus tekstus Māŗis izvēlējies savām dziesmām solodarbības sākumā. Pirmie grupas B.P.P. līdera soļi mūzikā bija Dambja leģendārajā grupā Inokentijs Māŗpls - Māris bija tās pirmā sastāva ģitārists un vairāku dziesmu autors, bet nelaimes gadījums - pirksta zaudējums - lika viņam no muzicēšanas uz vairākiem gadiem atteikties. Tikai 1992 gadā Māris, tā paša Dambja mudināts, atgriežas ar dziesmu Iela un pēc pāris gadiem - Krāmenes (Krāmu 4) koncertā Odekolons Live I - arī uz skatuves. 1994.gadā dzimst grupa B.P.P., kurā Mārim pievienojas Uldis Gedra (bungas) un Juris Mežeckis (Jourelis, bass). Iznāk albumi Cik dīvaini (1994) un Skaties! (1995), kuru nosaukumi ar nupat iznākušo Esi ar mani! it kā sasaucas apzinātā triloģijā. Patiesībā šī nosaukumu spēle, kura it kā slēpj sevī teicienu "atnācu, ieraudzīju uzvarēju", esot pilnīgi nejauša.
B.P.P. popularitāte Latvijas underground aprindās ir milzīga. Un te noteikti nepietiktu ar sākotnēji The Cure agrīno periodu atgādinošo instrumentāciju, kas savu - baložu - skanējumu ieguva tikai pēc ģitārista Jura Alkšņa pievienošanās 1995.gadā. Popularitāte noteikti izskaidrojama ar Māŗa personību: aiz šī koncertos vienmēr pārliecinošā, no jebkuriem vokālās mākslas rāmjiem neatkarīgā dziedātāja patiesībā slēpjas trausla, viegli ievainojama personība, ko nodod smeldzīgie dziesmu teksti.