to

Ievadvārdi INOKENTIJA MĀRPLA albumam 'Spēks no tētiem' (1999 HUBB, 2003 Strongly Opposed rec.) Rietumu klausītājiem
J.Daugavietis

80-to gadu vidus, kad Rīgā, Latvijas, tolaik LPSR, galvaspilsētā, sāka formēties IM, slavenais sovjetu "dzelzs priekškars" vadīja savus beidzamos gadus. Lai arī te joprojām valdīja padomju vara, Rietumu masu kultūras ekspansija un jaunie mēdiji (radio, videoklipi, jūrnieku ievestie LP) arvien vairāk lauzās tam cauri. Viena no priekškara caurspīdīguma pazīmēm bija pop- un rokmūzikas nenormālā popularitāte PS, neskatoties uz to, ka tā joprojām te faktiski bija aizliegta. Par Rietuma roka klausīšanos nelika cietumos, to vienkārši tikpat kā nepārdeva veikalos, neraidīja radio un TV. Daudz grūtāk gāja tiem jauniešiem, kas paši vēlējās spēlēt tādu mūziku. PS drīkstēja pastāvēt tikai oficiālā pop- un rokmūzika: vai nu tu esi ieguvis visas nepieciešamās atļaujas (katra tava dziesma ir izskatīta īpašā komitejas sēdē, izcenzēta un atļauta, vai arī uzreiz aizliegta), vai arī tev nav nekādu tiesību spēlēt koncertus un ierakstīt savas dziesmas.

Tomēr pašā 80-to gadu sākumā vairākās lielākajās PSRS pilsētās, tostarp arī Rīgā, radās arvien vairāk tādu grupu, kurām saviem spēkiem mājas apstākļos izdevās ierakstīt un "izdot" (magnetofona lenšu rituļu veidā) savus "albūmus". Šādas grupas sāka spēlēt puslegālus koncertus dažādās diskotēkās un pat rīkoja privātus pasākumus - pārtijas / koncertus. Tas bija pilnīgā pretrunā ar totalitāras valsts kārtību - ikkatra vairāku cilvēku pulcēšanās tiek uzskatīta par draudu tās drošībai. Režīmam nebija citas izvēles, kā mēģināt savaldīt šo roka sērgu, un 1983. / 1984. gados vairākās lielākajās PS pilsētās tiek dibināti t.s. "Rok-klubi", arī Rīgā. Tajās apvienojās liela daļa nelegālo, amatieru jeb netarificēto grupu, tām ir savas telpas, tās palīdz viena otrai ierakstu veikšanā un ir savi koncerti. Grupām ir dota iespēja eksistēt pusoficiāli un noslēgtā vidē, jo presē un TV informācija par šo pasauli sāk parādīties tikai perestroikas laikā, t.i. 1986. / 1987. gados. Rīgas rokklubā sākotnēji apvienojās gandrīz visas vietējās rokgrupas, visvairāk tajā pārstāvēti hard & heavy un avangarda virzieni, arī new wave. Līdzās rietumu rokam, vietējā rokkluba aktivitātes, starp citu, viņu rīkotajos koncertos regulāri spēlēja arī grupas no citiem PS rokklubiem, bija topošā IM lielākā ietekme. No brīža, kad viņi par skolas naudu tradicionālās alus kastes vietā nopērk pirmo akustisko ģitāru, paiet pāris gadu, kad stabilizējas grupas modelis, tas ir frontmens Dambis (balss, ģitāra) un bieži vien atšķirīgs bundzinieks un basģitārists, un nosaukums, ar kuru pilnā sparā notiek koncertēšana nu jau daudz brīvākā un demokratizētākā 1987-jā. IM ne tikai spēlē koncertus, ceļo pa Latviju un bauda dzīvi, bet arī aktīvi iesaistās jauniešu sabiedriskajās aktivitātēs, kas tikai tad kļūst atļautas. Viena no tolaik populārām aktivitātēm ir neformālu jauniešu klubu veidošanās, kad par savām telpām viņi iegūst vecpilsētas pagrabus, kurus pašiem jāiztīra. (par šo periodu ir uzņemta pasaulslavena dokumentālā filma "Vai viegli būt jaunam", rež. Juris Podnieks, 1987 Rīgas k/f studija).

IM sevi ir uzskatījis par pankgrupu, tomēr eksperti atzīst, ka tā ir bijusi viena no pirmajām grupām PSRS, ja ne pirmā, kas spēja spēlēt īstu un labu hard core. Vienmēr liela daļa grupas dziesmu bijušas sociāli asi kritiskas, padomju laikā tā bija vērsta pret personību ierobežojošā totalitārā režīma izpausmēm, no kura bija cietuši arī paši grupas dalībnieki, piemēram, Dambis, lai izvairītos no obligātā dienesta sarkanajā armijā, bija spiests patverties trako namā. Latvijai atgūstot neatkarību 1991. gadā, grupas tekstu kritika pavērsās arī pret jaunā režīma ideoloģiju un tās pirmajiem augļiem - kapitālismu, totālu komercializāciju un amerikanizāciju.

IM muzikālās ietekmes vienmēr ir bijušas ļoti daudzveidīgas, sākot ar Latvijas pirmā viļņa pagrīdes grupām Tilts (alternatīvi-meditatīvais roks), N.S.R.D. (Latvijas The Residents), Dzeltenie Pastnieki (new wave), beidzot ar Rietumu mūzikas stilu plašākajiem spektriem, un laika gaitā IM pati kļuvusi par vienu no eklektiskākajām Latvijas grupām, kas tomēr spējusi paturēt to svarīgāko kodolu - enerģiju un roka motoru.

Jūsu rokās ir grupas pirmais studijas albūms, kas oriģināli ierakstīts un izdots 1999. gadā pašu spēkiem CD-R variantā. Grupa savus pirmos studijas ierakstus sāka veikt tikai tad, kad bija pieauguši un savas studijas izveidojuši viņu agrākie cīņu biedri. Lai arī Latvija bija kļuvusi par neatkarīgu un demokrātisku valsti, IM arī šādam režīmam bija pārāk grūti sagremojams kumoss. Un IM arī nekad nav gribējis, lai kāds to mēģinātu, tas joprojām dzīvē un mākslā pārstāv tīru DIY ideoloģiju.

Paralēli muzicēšanai, Dambis ir kļuvis par lielāko vietējās pagrīdes scēnas patronu, viņam ir lielākā Latvijas pagrīdes ierakstu kolekcija, viņš regulāri rīko koncertus, izdod ierakstus (piem., ikgadējo LR izlasi "Odekolons") un veido Latvijas alternatīvās mūzikas iknedēļas šovu studentu radio "NABA" (www.radionaba.lv).

Šobrīd, nu jau padsmit gadus, IM statuss neapšaubāmi ir nemainīgs - leģendārākā Latvijas pagrīdes grupa, un Dambis nezin kādēļ tiek dēvēts par vietējā underground vectētiņu, laikam viņa bārdas dēļ, lai gan viņam nav pat 35.


Jd, 2003-05-18


to

tornis