Mācītājs On Acid Kas jauns Amerikā? G.M.: Nu…grūti tagad tā pateikt, bet mēs visi mazliet nervozējam par to kāda mums tur būs nākotne. Es tagad runāšu pats "uz savu roku", jo es nezinu kā citi no MOA jūtas par šo jautājumu, bet mūsu "varonis" - tas prezidents taisa mums "baigās ziepes" un mākslinieki vai mūziķi mēģina par to kaut kādīgi rakstīt vai izteikties par to tematu un Ameriku kā valsti: Vai mums ir kaut kas jauns ko teikt? Vai arī vienkārši atkārtot to pašu lietu atkal un atkal vai arī to pašu mūziku. Mums ir tāds periods, kad mēs mēģinām atrast atkal to klasisko, kas bija. Piemēram mūzikā: Strokes, kuri taisa to pašu mūziku. Un ir arī tādas lietas, kur mūzikā iedziļinās ar trokšņiem vai avangardu…visi mēģina darīt kaut ko jaunu, bet es nezinu…parasti jau redz tos frontierus. Ko MOA dara šajā kontekstā? G.M.: Šinī kontekstā…mēs turpinām to pašu, ko iesākām…kā vienmēr…mēģinām tādos momentos sanākt kopā un paciemoties kā ģimenē un tad ieejam visi pagrabā, iedzeram aliņu mazliet … Un tā jūs protestējat pret Bušu? G.M.: Nu jā…tā kā visi amerikāņi - ne gluži oficiāli, bet mums visiem vēl joprojām ir darbi, ģimenes, dzīvokļi un mājas. Mums nav nekāds ļaunums, bet kad skatāmies ziņas pa TV, tad secinām, ka tur nav kaut kas pareizi. Bet vai ir mainījies kaut kas dziesmu tematikā, ko pašlaik ir ļoti populāri darīt? G.M.: Vienīgais ko es varu teikt ir…mēs visi ieejam tanī pagrabā un paspēlējam - rodas kāda dziesma, kura ir vai nu dusmīgāka vai arī emocionālāka, un pēc tam, pārsvarā Laris, izdomā kaut kādus vārdus tai dziesmai un mums vienmēr ir tā sanācis, ka dziesmas ir par mīlestību - tas ir mūsu orientēšanās punkts. Bet pēdējā laikā mēs esam sākuši dziedāt vienu dziesmu par televīziju - it kā TV ir kaut kāda persona un mēs lūdzam, lai tas nerunā, lai viņš ir kluss, jo mums apnīk klausīties. Vai tu jau zināji par MOA kopš 1992.g.? G.M.: Es biju par viņiem. Es zināju, ka maniem brālēniem - Krēsliņu brāļiem ir kaut kāda grupa un to, ka viņi Vašingtonā visādas "ziepes taisa" - spēlē dziesmu svētkos vai pa kluso mēģina kaut kādos klubos kaut ko uzsākt. Vecākiem un jaunākiem trimdas latviešiem arī tā mūzika nepatika, viņi to nevarēja ciest, jo tā bija pret latviešu popmūziku. Es nebiju viņus nekad redzējis spēlējot, es dzirdēju tikai ierakstus. Mēs arī nebijām tuvi radi - ik pa laikam paciemojāmies un viss. Bet es pārcēlos uz Ņujorku un viss mainījās.. Tas bija pirms…? G.M.: tas bija 1999.g. Kādā virzienā MOA izmainījās līdz ar tavu pievienošanos? G.M.: Man liekas, ja klausās mūsu pēdējo izlasi (Frīkī Dīkī tapes), liekas, ka katra dziesma ir savādāka. Kad Laris uzlika man to lentu automašīnā un paprasīja vai es esmu gatavs piedalīties grupā, kas nevienam nepatīk…(smejas)…un tas man mazliet nervozēja, jo kādēļ mēs to darīsim?…Ja nav neviena kurš domā un klausās to ko tu spēlē. Un kāda ir tava atbilde? G.M.: Es domāju, ka viņš jau tad zināja, ka ir tomēr tādi kas klausījās. Un tā mūzika vispār…katra paaudze respondē savu mūziku…Prāta vētra nekad ne teiktu, ka dzied par mīlestību, jo to var redzēt un tas nav jāsaka, bet mēs to kliedzam un tas jau ir gandrīz panks…mīlestības panks…lovepunk. Un kā ir mainījusies MOA skaņa? G.M.: Mēs varam spēlēt ļoti ātri, tāpat kā 10 gadus atpakaļ, bet tagad jau rodas mazliet komplicētākas dziesmas - mūzika pasaulē mainās, tāpat arī stils mainās. Ir kaut kas ir dzirdēts un to negribas atkārtot. Parasti, kad spēlējam kaut ko, jautājam viens otram - vai tas neizklausās pārlieku kā Sonic Youth, vai New Order…vai tas nav pa vienkāršu? Sākumā mums bija tā - ja dziesma nav uzrakstīta 3 minūtēs, tad nav vērt mēģināt, jo tā nebūs MOA dziesma, bet tagad mēs spēlējam vairākas reizes, mums patīk, ja kāds piespēlē klāt - piemēram, trompeti. Joprojām MOA mūzika nāv no tās pašas vietas, no kurienes agrāk - no sirds - gan tās no joku laikiem, gan tās, kuras ir tagad. Kā MOA tiek uztverts amerikāņu publikā? G.M.: Patlaban es teiktu, ka Amerikā…es pat neatceros, kad pēdējo reizi spēlējām latviešu publikai. Tātad amerikāņi mūzikā vienmēr meklē kaut ko jaunu - vienu vakaru mēs uzstājāmies kā rūķīši - apģērbāmies tā, uzpindzelējām visādas sēnītes un rādījām uz ekrāna latviešu dziesmu svētkus…visi domāja: Kas notiek? Mūsu mūzika interesē tiem, kurus interesē gan mūzika, gan priekšnesums. Mūsu koncerts ir mūzikas piedzīvojums un kaut kādas latviešu pulcēšanās utt. tur nenotiek… Mēs koncertos pārdodam savus T-kreklus un CD…ir kas pērk un ļoti labi, jo par materiāliem mūsu teātra uzvedumiem. Mēs esam aprakstīti ASV mūzikas presē - vienmēr, kad kaut kur taisāmies spēlēt, uzraksta, ka būs tāda grupa, kas uz skatuves taisa šitādas lietas jau 13, un ja to spēj darīt 13 gadus, tad tur kaut kas ir. Kādēļ ar sevi kopā neatvedi grupu? G.M.: Mums pašlaik ir tāds jocīgs brīdis, jo bundziniekam Larim Amerikā ir divi svarīgi kultūras žurnāli - "Author magazine" - tas ir par visādām filmām, mūziku utt., un "Sound Collector", kas ir viņa žurnāls, un viņam ir grūti tikt prom no saviem pieprasījumiem. Savukārt Kristapam piedzima meita un viņš ar sievu uzsāka vienu projektu - frizūru salonu. Bija doma, ka pēc 2001.g. atbrauksim uzreiz atpakaļ, ierakstīsim kaut ko un paliksim šeit uz ilgāku laiku, bet dzīvē ir sapnis un realitāte…diemžēl es esmu atbraucis bez pārējiem MOA…cerēsim, ka drīzumā - nākamvasar mēs atgriezīsimies visi. MOA nebeigsies, jo mēs vēl joprojām rakstam mūziku, mums vēl ir tas spēks. Mums bija ideja uz Ziemassvētkiem izlaist "koveru" albūmu ar latviešu Ziemassvētku dziesmām - ar PND, Ēnu kabineta, Baložu pilni pagalmi un citām dziesmām no "Torņa" izlasēm. Vēl kādi MOA plāni? G.M.: Mums vēl ir 4-5 neierakstītas dziesmas un plānojam salikt jaunu ierakstu. Mēs dzīvojam citās pilsētās - Laris un Kristaps dzīvo Vašingtonā, es Ņujorkā. Es bieži ceļoju, jo Kristapa meita ir mana krustmeita un man ir jāuzrauga, kā viņa uzaug…vai pareizās idejas jau ir iedotas jaunībā. Man ir doma uz kādu laiku pārcelties uz Latviju, jo nekad nevar zināt, kas notiks. Kad mēs redzēsim MOA Latvijā? G.M.: MOA ir panks - nekad nevar zināt, kas būs nākotnē. Es ceru, ka tas nebūs pēc 5 gadiem kā Reunion koncerts…(smejas)…es ceru, ka nākamvasar, jo kad es aizbraukšu uz Vašingtonu, tad uzsākšu stāstu par brīnišķīgo Latviju un to, kā te viss ir izmainījies.