Runā Ritvars Dižkačs

Spēlējis Latvijas pagrīdes grupās:
1. ASOCIĀCIJU SEKTORS (80-to vidus - vēl vieni new wave pionieri Latvijā)
2. AURORA (1987/1988 - 1992; indie rock pionieri Latvijā)
Izdevis pirmo indie mūzikas preses izdevumu Latvijā - STIEPLE (sākot no 80-to vidus, neperiodiski, toties iespaidīgi, pavisam 4-ros nummuros)
Tekstu autors lielākai daļai JUMPRAVAS dziesmu
1992.g. emigrē uz Kanādu
1996.g. apciemo tēvzemi
2003.g. vēlreiz apciemo tēvzemi
2006.g. taisās atkal apciemot tēvzemi

Kad tu pirmo reizi ierakstīji savu balsi un mūziku?
Tas bija pagrabā pie manas mātes, kad vēl mācījos Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā. Katram taņī laikā (80-to sākums) bija jāiet uz kolhozu. Mums bija kolhozs Salaspilī. Satikšānās vieta šim gājienam bija tieši pie manas mātes mājas. Un dažķārt bija tā, ka mēs neaizgājām uz kolhozu, bet palikām pie manis…mana māte, protams, bija darbā. Mājas pagrabā arī sākām rakstīt kaut kādu mūziku. Pats labākais bija mūsu sastāvs: LMV dekoratoru nodaļā bija tāds Dambītis, kurš tagad jau ir beigts no narkotikām, un viņš spēlēja kaut ko. Vēl bija Ārija Lipska, viņa dziedāja, Igors Vasiļjevs (tag. Igors Linga), kurš atveda kājas bungu…un es biju ģitārists, es nedziedāju. Man bija tāda veca akustiskā ģitāra ar divām biezākajām stīgām, mēs paņēmām mikrofonu no 203-ā MAJAKA, "uzlikām" uz ierakstu un spēlējām…skaņa ir satriecoša, MAJAKS spēj. Vēl tika sists pa akordeona kasti, ksilofonu…ieraksts bija superīgs, taču tā lenta diemžēl ir pazudusi. Grupa, starp citu, saucās DEPO.

Un mazliet vēlāk tu sāki nodarboties ar žurnālistiku, vai tas notika paralēli visam pārējam?
Jā, man sāka patikt independent, t.s. indie mūzika un es pilnīgi nezināju par tādām lietām kā fanzines utt., man vienkārši gribējās taisīt savu žurnālu. Diemžēl tur nebija ko rakstīt par latviešu mūziku. Es pat īsti nezinu kādēļ es to sāku darīt, nekādā gadījumā ne dēļ atlīdzības.

Tu priekš "tiem laikiem" biji ļoti labi informēts par ārzemju mūziku, par kuru pat tagad reti kurš zina, kā tev tas izdevās?
Dabūšana bija samērā grūta, es daudz ko ierakstīju no speciāliem raidījumiem no visvisādām radiostacijām pasaulē - Norvēģijas, Anglijas, Polijas utt.
Kā tu uztvēri šīs radiostacijas?
Ar radio RIGONDA - tāds maziņš radioaparāts. Rudeņos bija vieglāk "uzķert" stacijas…mana informācija par mūziku bija labāka rudeņos.

Tātad to varēja jebkurš?
Jā, tikai vajadzēja atrast pareizos viļņus. Es zināju, ka Norvēģijas radio ir pārsvarā sūdīgs un es neko nesaprotu no tā ko viņi runā, bet es vienreiz vienkārši "griezu" radio un tur spēlēja A CERTAIN RATIO - tāda grupa no Factory kompānijas, un tanī brīdi, kā es parasti darīju, uz radio plastmasas ieskrāpēju strīpiņu. Nākošajā dienā tur nekas nebija, bet pēc nedēļas - atkal!

Vai tev Stieples veidošanā bija kādi sabiedrotie?
Man bija cilvēki, kas palīdz avīzi pavairot. Auroras bundzinieks - Edgars Beinārs, bija atradis iespēju pavairot otro Stiepli. Pirmo es pat neatceros kā pavairoju. Ar iespiešanu un pavairošanu tolaik bija tā, ka tevi mierīgi varēja par to iesēdināt cietumā.

Kā tu nonāci līdz A.SEKTORAM?
Es iepazinos ar Aigaru Grāveru, kad viņs ar grupu, kur jau bija kāds mans paziņa, atbrauca ciemos uz Salaspili. Man bija sarakstīti visādi vārdiņi sakarā ar manu pirmo mīlestību utt., vēlāk es pārgāju uz citām lietām, jo saproti - vilcienos braucot no Rīgas tu sāc rakstīt…nekas cits nav ko darīt. Un tad Grāvers, man nesakot, savāca visādus tos papīrīšus un uztaisīja dziesmu - man šķiet, ka "Lidmašīna". Es nekā vēl nezināju, bet tad piezvanīja Grāvers un teica: "Paklausies radio!", es klausos - nu O.K., jā, kaut kas tāds pazīstams. Un vēlāk mēs sākām sapazīties. Aigars arī bija baigais aktīvists, tolaik JUMPRAVA bija "balodīši un mākonīši", bet viņam iekšā krājās tāds naids pret visu to sistēmu, muziku utt. Nu lūk, un es aizbraucu uz vienu mēģinājumu vai kaut ko tādu un tāds Jānis Kurzemnieks ierakstīja ASOCIĀCIJU SEKTORU - vienā vakarā, kaut kādā nepabeigto 9stāvu māju rajonā, parastā dzīvoklī, vienā rāvienā, nekas netika komponēts vai samēģināts. Kurzemnieks pēc tam to bija sarakstījis lentās un sācis izplatīt.

Un pēc tam tu saprati, ka ir jāturpina un ka savādāk nevar?
Man vienmēr mūzika ir bijusi ļoti svarīga un tanī laikā apārt bija tāda h**ņa, kāpēc mēs te neko nedarām? Man bija tāda izmisuma sajūta. Ne es māku kādu instrumentu spēlēt, ne es biju mūzikas skolu pabeidzis - tam nav nekādas nozīmes. Man tieši bērnības draugs, Beinārs, atgriezās no armijas, kur bija sācis sist bungas. Viss vienkārši notikās un kāpēc gan ne? nedēļas laikā dabūjām Svenu Himleru un bum bum bum. Mums bija problēmas ar ģitāristu, mēs ierakstījām "Barjeru" bez ģitārista - tur piespēlēja Grāvers.

Kā jūs iepazināties ar Tāli Timrotu?
Caur studiju, pirmo reizi ierakstoties. Grāvers mums dabūja ieraksta laiku. Patiesībā pateicoties tieši Aigaram Grāveram notikās AURORA.

Taču Timrots neuzkavējās grupā ilgāk par gadu…
Jā, viņš bija OK džeks, bet mums mēģinājuma procesā viss notika spontāni. Mums patika sanākt kopā un bliezt, bet viņš sāka kaut ko runāt par notīm. Perfekcionisms ir forši, bet tad pazūd tā sajūta. Viņš man likās tāds aizmidzis, kaut gan narkotikas nelietoja…vismaz tanī laikā nē…tad jau visi zināja kurš lieto. (smejas)

Un pēc tā gada jums sākas aktīvas satāva maiņas, gandrīz neviens neuzturējās ilgāk par pusgadu, pirmais aizgāja Beinārs utt…
Nē, Svens aizgāja pirmis. Viņam bija problēmas ar sievu. Kopš es aizbraucu, tieši ar viņu esmu visvairāk saticies un runājis, jo viņš dzīvo Čikāgā.

Vai viņam gadījumā nebija kaut kādas pretenzijas uz naudu?
Tas nebija viņam, viņam sieva bija tāda…galīgi kaktā. Bija tāds spiediens, ka vajag "kruķīt", bet ne no viņa, bet no viņa sievas. Svens bija šausmīgi iespaidojies no savas sievas. Bet viņš ir foršs džeks, viss ir kārtībā.

Un tad Beinārs?
Es patiesībā gribēju, lai viņš paliek cik vien ilgi var, bet uzradās visādi gudrinieki, kas teica, ka "peldot" ritms utt…man bija pilnīgi vienalga vai viņš "peld" vai "nepeld", bet sākās vēl citas problēmas, drīzāk iestājās…toreiz narkotikas. Viņš sāka neierasties utt.
Tālāk es pat īsti neatceros, kas spēlēja - bija tāds Jānis Dubavs, vēl PĒRKONS bundzinieks, Ikars Ruņģis, kurš sit bungas vienkārši super, utt, taču tas īstais blieziens bija trijatā - Svens, Beinārs un es…tas foršais sākums.
Es skatos, ka tagad ir tik daudz jaunu grupu, bet kur tu toreiz atrastu kādu, kas spēlē un domā tāpat kā tu…iet runa par domāšanu, nevis mācēšanu muzicēt.

Vai 1992.g. aizbraucot,tu Kanādā dibināji kādu ansambli?
Nē, es nevarēju noskaņot ģitāru. (smejas)

Ar ko Ritvars Dižkačs Kanādā pelna maizi?
Maizīti...Tā ir sienu apgleznošana.

Tu esi mākslinieks?

Jā, es nekad tāds neesmu bijis, bet es esmu tagad. Es nekad nebiju ar mākslu nodarbojies, man tā Lietišķā skola, īstenībā, bija pie kājas.
Es taisu komerciālu mākslu - uz kazino, hoteļiem…ne tikai Amerikā, arī citur.

Tu pašlaik nodarbojies ar elektronisko mūziku?
Nē, es cenšos, lai tā mūzika, ko es taisu uz kompjūtera, neskan pēc elektroniskās mūzikas…tas ir arī viss, ko es vēlos panākt.



tornis