Jānis Daugavietis [www.tornis.lv/jd_agenturas], kā LU Sociālo Zinātņu fakultātes socioloģijas students, rakstījis darbu kas kā īpašu gadījumu skata: KULDĪGAS SAB. ORG. “NEKOMERCIĀLĀS KULTŪRAS ATBALSTA CENTRS (NEKAC)” Gadījuma pētījums veikts izmantojot dažādas metodes - dziļās intervijas, dokumentu analīzi, ieslēgto novērojumu un salīdzinošo analīzi. Biju personīgi pazīstams ar “NEKAC” līderiem vēl tad, kad viņi tikko kā uzsāka savu radošo un sabiedrisko darbību, tas ļauj man veikt gadījuma analīzi vēsturiskā griezumā, jo esmu bijis liecinieks notikumu attīstībai gadu gaitā. Tiesa, tam ir arī sava negatīvā nozīme, jo daudzu manu spriedumu pamatā noteikti būs jūtamas izteikti subjektīvas vēsmas, bet tā notiek, manuprāt, katra kvalitatīvā pētījuma gadījumā, no tā nav iespējams izvairīties. Ja runājam par salīdzinošo analīzi, tad man ir pieredze formālā un neformālā darbībā gan neformālās apvienībās, gan sabiedriskajās organizācijās, un tas ir empīriskais pamats salīdzinājumam šajā gadījumā. Analīzes kategorijas: Teksts: Ideja Pētījuma galvenais jautājums ir t.s. “lauku” un “pilsētu” nevalstisko organizāciju (NO) salīdzinājums: vai ir kādas nozīmīgas atšķirības šādu NO funkcionēšanā, un, ja ir, cik lielā mērā tās nosaka organizācijas panākumus. Gadījuma vēsture Sab. org. “NEKAC” [http://www.nekac.lv] dibina un oficiāli reģistrē Kuldīgas nekomerciālās / pagrīdes / neatkarīgās / alternatīvās mūzikas scēnas mūziķi 1998.gada rudenī. Šī mūzikas skatuve (ar aktīvu koncertu un festivālu organizēšanu, mūzikas ierakstu un savas “preses” izdošanu un izplatīšanu utt.) Kuldīgā pastāv jau kopš 1990.gada, bet visus šos gadus tas notika neformālā un, no valsts viedokļa raugoties, neoficiālā jeb pagrīdes garā. Jautājums ir viens, kāpēc tika radīta sab. org. “NEKAC”? Mērķis: padarīt darbu vieglāku, jo tika izvirzīts pieņēmums, ka organizācijas oficiāls statuss ne tik vien palielina tās svaru apkārtējo iesaistīto (piem., pašvaldības) apziņā, un gribot negribot liek tiem sadarboties, bet tas arī dod iespēju pretendēt un saņemt grantus, ziedojumus un pat nodarboties ar uzņēmējdarbību. Iesaistītie aģenti un to intereses Galvenās darbojošās personas organizācijas radīšanā un uzturēšanā ir Māris Muitnieks un Edgars Embergs. Viņi bija tie ar kurem jau 80-to gadu beigās Kuldīgā sākās apzināta nekomerciālās mūzikas kultivēšana, viņi dibināja pirmās Kuldīgas pagrīdes mūzikas grupas (piem., Dilonis, Vonosonoloppus u.c.), izdeva “presi” (piem., ‘Wilks’, ‘S.O.S. In Big’ u.c.), rīkoja koncertus un festivālus. Kopumā Kuldīgā veidojās jauna jauniešu subkultūra ar tādiem atribūtiem, kas jau iziet ārpus tīri muzikālās sfēras. Ja ir jādefinē iesaistīto aģentu intereses, tad tā bija Kuldīgas jaunatnes daļas nepieciešamība radoši aizpildīt brīvo laiku, ko, acīmredzot, nebija iespējams pilnībā apmierināt iekļaujoties institucionāli organizētajās un uzturētajās struktūrās (piem., klubos vai pulciņos). Konflikti Kuldīga ir maza pilsētiņa, un var apgalvot, ka katrs pazīst katru un katrs redz katru cita darbību. Tas ir bijis viens no galvenajiem konfliktu avotiem starp subkultūru un Kuldīgas sabiedrību, kā rezultāts ir bijusi neuzticēšanās no varas puses. Sabiedrība šo subkultūru uztvēra visai ambivalenti (divdabīgi, pretrunīgi), no vienas puses tas bija svešķermenis, nesaprotams un nepieņemams (kā lai samierinās ar pankiem, viņu izskatu, narkotikām un izturēšanos ?), no otras puses tie bija viņu pašu bērni (kuri izrāda mazliet netradicionālākas intereses, bet viņu pieeja ir radoša, un būtībā apkārtnei nekaitīga). Tomēr konflikts nebija tiktāl saasinājies, lai bremzētu potenciālo sadarbību un savstarpējās uztveres objektivitāti. Līdzīga iemesla dēļ līdzīgā situācijā Valmierā attiecības starp vietējo pagrīdes mūzikas scēnu un pašvaldību (pirmām kārtām policiju) ir izteikti saspīlētas, un tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc tur tāda sadarbība faktiski nav iespējama. Risinājumi Risinājumu deva laiks. Astoņu subkultūras pastāvēšanas gadu laikā tā ievērojami izmainījās. Pieredze parādīja, ka izolacionisma politika Latvijā neder (valsts ir pārāk maza, un pastāvēt var tikai inkorporējot (-ies) vai apvienojoties ar radniecīgām subkultūrām), ka narkotikas ir pārāk bīstamas (lai tās pieņemtu nekritiski) un ka sadarbība ar oficiālo varu ir viens no pamatgarantiem veiksmīgai darbībai. Arī Kuldīgas sabiedrība šo astoņu gadu laikā noteikti bija izdarījusi jaunus secinājumus. Tas viss kopumā ļāvis subkultūrai ļoti veiksmīgi legalizēties un uzsākt produktīvu sadarbību ar vietējo varu. Līdzdalība Sabiedrības līdzdalība izpaužas galvenokārt caur sadarbību ar pašvaldību un vietējiem uzņēmējiem. Organizācijai nepieciešamo atbalstu no ārienes varētu dalīt: formāls atbalsts no varas institūcijām; finansiāls un informatīvs atbalsts no sponsoriem, donoriem un atbalstītājiem. Jautājums ir par komunikācijas veidiem un kanāliem. Ar Kuldīgas sabiedrību un institūcijām tā notiek tieši (ejot audiencēs pie varas pārstāvjiem un uzņēmējiem) un izmantojot vietējos masu saziņas līdzekļus (presi un radio). Nozīmīgs komunikācijas kanāls ir ikdienas tišanās uz ielas, veikalā utt. Pilsēta ir pietiekoši maza, lai tas būtu nozīmīgs informācijas kanalizācijas ceļš, tātad arī nozīmīgs apziņas un leģitimitātes formēšanas veids. Te jāatzīmē Vislatvijas sab. org. “NVO Centra” Kurzemes nodaļas ieguldījums ārpuspilsētas komunikācijas nodrošināšanā - sabiedriskajām organizācijām tā piedāvā izmantot komunikācijas līdzekļus (telefonsakarus, faksu, e-mail) par minimālu samaksu vai pat bez maksas. Kopumā līdzdalība abos virzienos ir uzskatāma par veiksmīgu - sabiedrība atbalsta organizāciju (piem., piešķirot organizācijai uz 33 gadiem bez nomas maksas zemes gabalu ar būvi), bet organizācija ir pieņēmusi piedāvātos spēles noteikumus, un faktiski kļuvusi par pilsētas institucionalizētās kultūras lauka aktieri (piem., regulāri piedaloties pilsētas svētku kultūras programmā). Svarīgs moments ir “NEKAC” sadarbības partneru tīkls kas iziet ne tik vien ārpus pilsētas robežām (tās ir NO-jas un neformālas apvienības visā Latvijā), bet arī Latvijas. Tas noteikti padara organizāciju nozīmīgāku un vērtīgāku vietējās sabiedrības acīs. Projekta finansējums Vienīgais stabilais ienākumu avots ir organizācijas biedru maksas (2 Ls mēnesī). Papildus, bet minimālus, ienākumus nodrošina mazu koncertu rīkošana. Arī sabiedrība (pašvaldība, uzņēmēji, organizācijas) sniedz materiālu atbalstu, bet parasti tas ir piesaistīts kādam konkrētam apakšprojektam (piem., festivāla norises nodrošināšanai) un tā nav “tīrā nauda”, bet gan preces vai pakalpojumi. “NEKAC” ir tipiska brīvprātīgo organizācija, tā pastāv pirmām kārtām balstoties uz brīvprātīgo darbu (ja to ekonomiski aprēķinātu, tas izrādītos lielāks kā materiālais atbalsts no ārpuses) un finansiālo ieguldījumu (biedru maksām). Projekta panākumi Gandrīz vienmēr ir grūti noteikt tā vai cita procesa ietekmi uz to vai citu notikumu gaitu un attīstību. Kā mēs varam zināt, kā būtu bijis, ja notikumu gaita būtu bijusi savādāka. Te var palīdzēt salīdzinošs pētījums. Man vistuvākais zināmais gadījums ir jau minētā Valmieras pagrīdes mūzikas scēna - arī Valmierā jau dažus gadus ir virmojusi ideja par līdzīgas NO dibināšanu, bet tas joprojām nav noticis. Kāda ir atšķirība starp visādi citādi līdzīgām Kuldīgas un Valmieras scēnām kopš pirmās ietvaros izveidojās NO un uzsāka veiksmīgu sadarbību ar vietējo sabiedrību? Tā kā “NEKAC” radīja mūziķi, tad viņu galvenais mērķis bija savas muzicēšanas apstākļu nodrošināšana, kas sevī pamatā ietver šādas konkrētas vajadzības: mēģinājuma telpa; mēģinājuma aparatūra; instrumenti; koncertdzīve; ierakstu veikšana (skaņu ierakstu studija); ierakstu izdošana un izplatīšana; utt. Normāla koncertdzīve faktiski nav iespējama bez vietējās varas atbalsta vai vismaz akcepta, to pašu zināmā mērā var attiecināt uz mēģinājumu telpu. Nekomerciālā māksla (mūzika tai skaitā) ir tā (uzņēmēj)darbības joma, kura neatpelna ieguldītos ekonomiskos kapitālus, jo īpaši tādās sīktirgus valstīs kāda ir Latvija. Tas nozīmē, ja šādai darbībai nav nepieciešamo resursu (muzicēšana prasa prāvus ieguldījumus) un nav arī atbalsta no sabiedrības, tad darbība ir nolemta nīkuļošanai. Tā tas notiek Valmierā, tur nav bijis neviens lielāks koncerts vai festivāls (Kuldīgā ir, piem., šovasar “NEKAC” organizētās ‘Nekomerciālās kultūras un mākslas dienas TABŪNS 2000’ Vecpilsētas pilskalnā), tur arī nav izdevies vienoties ar pašvaldību par lētu vai bezmaksas mēģinājumu telpu (Kuldīgā ir, jau minētā būve kas piešķirta “NEKAC” apsaimniekošanā bez maksas uz 33 gadiem). Tātad kopumā varam secināt, ka projekts ir pilnībā attaisnojis tā aizsācēju cerības un gaidas. Arī skatoties no sabiedrības puses, “NEKAC” noteikti uzskatāms par veiksmīgu, jo tas ir labi uzņēmies to funkciju daļu, kas ir vitāli svarīgas normālai kopienas dzīvei, un tās ir: zināmas jaunatnes daļas mobilizēšana radošam un reizēm pat sabiedriski derīgam darbam (dalība dažādās pilsētas talkās un kultūras pasākumos); jaunatnes brīvā laika pavadīšanas piedāvātā asortimenta paplašināšana; Kuldīgas tēla veiksmīgs eksports (tiem kas interesējas par šādu mūziku, gan Latvijas iedzīvotājiem, gan ārvalstniekiem, bieži “NEKAC” aktivitātes bijušas pirmais solis pilsētas atpazīšanā un iepazīšanā klātienē). Grūtības projekta īstenošanā Grūtības ir tipiskas visām NO, tas ir hronisks resursu trūkums: cilvēcisko un materiālo. Protams, katrā gadījumā var būt specifiskas vajadzības un specifiski sarežģījumi to apmierināšanā. Salīdzinājumā ar lielpilsētas NO, mazpilsētas un “lauku” NO īpašie bremzējošie faktori var būt: vietējo resursu ierobežotība, gan skaitliski mazā auditorija, gan vietējās materiāli - tehniskās bāzes relatīvi mazāks apjoms; lielais attālums līdz lielākai auditorijai (tai skaitā līdz finansu donoru auditorijai); “smadzeņu aizplūde” (piem., studentu migrācija uz lielpilsētām); u.c. Abu NO tipu darbības un attīstības viens no bremzējošiem faktoriem ir ierobežotais aktīvo brīvprātīgo skaits. Ļoti bieži NO ir viena cilvēka lolojums un darbs. Iespējamas vairākas atbildes uz jautājumu: kāpēc? Motivācijas problēma - tai ir jābūt ļoti spēcīgai, lai piespiestu cilvēku iesaistīties brīvprātīgajā darbā, it īpaši šodien, kad jēdziens ‘brīvā laika pavadīšanas problēma’ izzūd no mūsu leksikas, jo laiks vairāk kā jelkad agrāk nozīmē naudu, bet tās absolūtam vairumam Latvijas iedzīvotāju trūkst pat primāro vajadzību apmierināšanai, pie kurām reti kad pieskaita radošās pašizpausmes un pašapliecināšanās vēlmi. Tiesa, jaunatnei un jauniešiem joprojām ir neizmantotas brīvā laika rezerves, bet padsmitnieks tikpat kā nekad nav NO līderis. Nepietiekamas zināšanas, tai skaitā vadības mākslā, to labi var skaidrot ar pieredzes trūkumu, ir objektīva parādība, tikai praksē var iegūt praktiski pielietojamas zināšanas, bet te ir vēl divi specifiski aspekti. Viens ir vēsturiski determinēts - Padomju valsts ir faktiski iznīdējusi voluntierisma (brīvprātīgo) tradīciju, tajos laikos privātiniciatīva bija viens no grēkiem un riska avotiem, iedzīvotājiem nav tādas pieredzes (kā spilgts pretstats mūsu pašorganizētības trūkumam bija mani novērojumi Vispasaules latviešu jaunatnes 11. Kongresā, kurā joprojām pārsvarā pulcējas Rietumu latvieši, var redzēt, ka viņi kopš bērnu kājas, kopš pirmajām bērnu un jauniešu vasaras nometnēm ir audzināti pašiniciatīvas veicināšanas garā, kas ir pretstats, piem., pionieru nometnēs valdošajam garam); otrs - tavas (tavu vecāku) sociālās pozīcijas noteikts, ja tu neesi nācis no Padomju elites ģimenēm, valdošās (nomenklatūra) vai nevaldošās (mākslinieki, zinātnieki), arī tādā gadījumā tavs ceļš līdz jaunās pozīcijas apgūšanai ir ilgs (tas īpaši attiecas uz NO vadītājiem, kas no neformāliem līderiem kļūst par institucionalizētiem, ar visām no tā izrietošajām sekām un prasībām). Tā tas notika arī NEKAC gadījumā. Novērtējums “NEKAC” ir viens no tiem gadījumiem, kas uzskatāmi parāda NO tādu kādu mēs to vēlamies redzēt: reāli darbojošos reālu mērķu sasniegšanas vārdā. Cik daudz ir tādu NO kas radītas “par godu” vienam gaidāmam grantam vai tikai tāpēc lai atmazgātu nelikumīgi iegūtu naudu (pieļauju, ka vairums Latvijas NO ir tieši tādas). Varbūt grūtāk ar šo piemēru ir izskaidrot brīvā tirgus un liberālās demokrātijas prasību attīstīt trešo sektoru - NO, bet no mūsu pašu sabiedrības viedokļa ieguvumi ir acīmredzami. Kaut vai atliek tikai atcerēties jaunākā pētījuma par narkomāniju Latvijā rezultātus, kura viens no secinājumiem bija: tas ir alternatīvs brīvā laika pavadīšanas veids, un jaunieši ļoti bieži tam dod priekšroku tikai tāpēc, ka viņiem nav pieejamas citas iespējas - to vispār nav viņu tuvumā, vai arī tās ir nepieejamas ekonomisku apsvērumu dēļ. Projektu vērtējot ekonomiskos jēdzienos, tas noteikti ir solis tirgus saimniecības virzienā. Katra NO ir arī ekonomiski orientēts uzņēmums, ir jābūt peļņai lai varētu īstenot nospraustos mērķus. Tā ir specifiska ekonomiskā aktivitāte, un tas ir labs kanāls iedzīvotāju adaptācijai jaunajiem ekonomiskajiem apstākļiem. Ieteikums Viss “NEKAC” gadījums pats par sevi ir piemērs. Ja mēs analizējam karstos punktus - potenciālos konfliktu avotus, ieteikums ir viens - rūpēties par savu tēlu. Politologi apgalvo, ka panākumu pamatā vismaz 70% ir atkarīgi no (paš)tēla jeb imidža veidošanas. Tēls tiek veidots citiem, bet tas kalpo mums pašiem. Ja tēla auditorija ir citi, tad pirms tēla veidošanas mums ir jāidentificē pieņemamākie tēlu tipi, un attiecīgi jārīkojas. Protams, ar propagandas mašīnu vien nepietiks, pamats ir rīcība, jo mazpilsētā kontroles mehānismi ir daudz ciešāki. Zināmā mērā tēla un mērķauditorijas problemātika sasaucas tajā brīdī, kad mums ir jāmanifestē savi mērķi un jāpaskaidro kas ir mūsu auditorija un kas esam mēs paši. Latvija ir maza, tāpēc mēs nevaram atļauties bezgalīgi sašaurināt interešu grupas un cerēt, ka gūsim sabiedrības atbalstu, ir nepieciešama radniecīgu strāvojumu kooperācija un vajadzības gadījumā pat gatavība inkorporēties. Var pieņemt, ka tas ir pretrunā latvieša dabai un šodien modernajam individuālismam, bet no tā mēs ciešam, jo NO galu galā ir sabiedriskas organizācijas. Trešais aspekts tēla veidošanas procesā ir tā prezentācijas jeb reklāmas akts. Tēls var būt dimantspožs, bet ja sabiedrība ar to regulāri netiks iepazīstināta, tam nebūs nekādas vērtības. Te, protams, viss uzsvars jāliek uz masu saziņas līdzekļu un jebkuru citu komunikācijas kanālu ekspluatāciju.